Ticība un ārprāts

Beznosacījumu ticības spēja sākotnēji piemīt bērniem – tā balstās beznosacījumu pakļautībā pieaugušajiem, kā arī no tiem nākošo ziņu pieņemšanā agrīnajā uzticīgās apmācības vecumā. Normā to nomaina izmēģinošās iniciatīvas periods – rotaļīga pieļautā robežu pārkāpšana, un pēc tam šī beznosacījumu ticība saglabājas tikai attiecībās ar ļoti autoritatīviem vai ļoti tuviem (kā mīlestībā) cilvēkiem. Brieduma vecumā no adaptīvās uzvedības viedokļa funkcionāli attaisnots ir saprātīgs skepticisms. Tajā pašā laikā nozīmīga, dominējoša ideja padara maksimāli efektīvu jaunradi.

Pats vispārīgākais princips, pēc kura veidot realitātei adekvātu uzvedību, ir šāds. Uzvedības variants ar visvēlamākajām prognozētajām sekām, izdalīts no jau esošās dzīves pieredzes, nedaudz jaunos apstākļos (salīdzinot ar šo pieredzi) motivē tā izmantošanu, un, tiklīdz uztverē parādās atbildes rīcības aktualitātes pazīme (iedarbināšanas stimuls), tiek veikta šī rīcība. Rīcības variantu novērtē personīgā nozīmības sistēma – lielā mērā neapzināti (īpaši laika deficīta apstākļos, ka pilnīga rezultāta apstrāde tiek atlikta) ar iekšējiem “labi-slikti” receptoriem. Ja labi, tad tāda uzvedība tiek saglabāta nākotnei kā veiksmīga un vēlāk tiks izsaukta jau bez veiksmīgas uzvedības meklējumiem (ja tikai apstākļi atkal neizrādīsies jauni) jeb neapzinoties. Ja slikti – tad no tādas uzvedības izvairīsies, bloķējot asociācijas ar nevēlamu novērtējumu un reakcija atkal tiks pārnesta uz neapzinātajiem automātismiem.

Šādā mehānismā, ja apstākļi ir nedaudz atšķirīgi, apziņas darbība ir nepieciešama, bet tā nav vajadzīga, ja apstākļi ir labi pazīstami.

Tagad pats svarīgākais.

Ja, neraugoties uz apstākļu labo pazīšanu, attiecīgā brīža uztvere ir uzmanības izcelta, tad uzvedības variants tiek atrasts viegli, ar lielu pārliecību – ar sapratnes noteiktības sajūtu, ar skaidru, iepriekšējā pieredzē balstītu priekšstatu par sekām. Tā notiek gadījumā, ja šai aktivitātei ir lielākais novitātes un nozīmības reizinājums, salīdzinot ar citām (lai gan tām visām novitātes un nozīmības reizinājums ir mazs – parasti ir maza novitāte). Apziņa gandrīz nemaz neiejaucas tajā, kas nedaudz citos uztveres apstākļos tiktu paveikts automātiski. Tāda ir adaptīvās uzvedības norma.

Taču bieži notiek tā, ka pārbaude realitātē dažādu iemeslu dēļ tiek atlikta vai izrādās nepieejama, taču iegūto ziņu aktualitāte ir augsta. Tas liek veidot varbūtēju uzvedības vai domāšanas modeli – kā atsevišķu uzvedības gadījumu.

Piemērs – kādā jautājumā nav personīgās pieredzes. Šādā gadījumā, uztverot kādas ziņas (baumas, stāstus, dažādas autoritātes apgalvojumus), cilvēks izdara pieņēmumus – saista šīs ziņas ar nozīmību, kas piemīt tām iespējamajām sekām, kas var skart viņu personīgi. Dabīgi, izmantojot kaut kādu savu iepriekšējo pieredzi.

Ja asociētais nozīmīgums ir zems, tad tādas ziņas vēlāk vienkārši tiek ignorētas, nepiesaista uzmanību. Bērnam vēl nav pieredzes, un ziņas par pilnīgi jauno, piemēram, par sazvērestībām viņu nesaista. Taču, ja viņš saklausīsies stāstus par dažādām sazvērestībām ar spilgtām ainām, kas ļauj izvērtēt nozīmību attiecībā pret sevi, ja šajos stāstos kaut kas parādīs, kā sazvērestības var skart viņu personīgi, tad, atrodot realitāte kaut ko, kā pazīmes asociējas ar sazvērestībām, viņš izdarīs sev nozīmīgu pieņēmumu.

Iegūtās ziņas par svarīgo, ja tās nav iespējams tūlīt pārbaudīt, normālā gadījumā veido iespējamā prognozes variantu, kurā šīs ziņas tiek ņemts vērā – šim gadījumam tiek atrasts rīcības variants, hipotēze. Piemēram, mēdz teikt: pie mums, kad satumsis, ārā labāk neiet – ļoti skarbi tipi klīst apkārt… Ja nav nepieciešamības iet ārā, tas nav svarīgi, tad ziņas tiek ignorētas, nepiesaista uzmanību. Ja iet ārā ir nepieciešams, tad tiek sagatavots variants attiecīgam gadījumam – un šis variants, kad uzsmaidīs veiksm, iespējams, tiks izmēģināts (ja realitāte uzreiz neparādīs tā acīmredzamo neadekvātumu), atkarībā no rezultātiem, iegūstot vai nu bēdīgu, vai arī vēlāk praktiski pielietojamu pieredzi.

Parasti mūs vāji saista tāli jautājumi – kas nogalināja Kenediju un vai uz Marsa ir dzīve. Daudz mazāk kā visādi tipi, ja naktī vajag iet pa vientuļu ielu. Iespējamajā gadījumā ar šiem tipiem mēs uzkrāsim personīgo dzīves pieredzi. Dabīgi, ka tāda uzvedības kontekstu nodalīšana atbilstoši to nozīmībai, kas ir adaptīvās uzvedības pamats, piemīt visiem augstākajiem dzīvniekiem. Dzīvniekiem ziņu vietā ir personīgie to uztverē izceltie momenti – piemēram, vilks, kas mežā acu priekšā saplosījis trusīti.

Aizraujoši stāsti par masoniem, spilgtas epizodes, kas satriec ar masonu rīcības globālo un nelokāmo raksturu, aizvien vairāk sagatavo nozīmību un pazīmju kopu, lai atpazītu iespējamās mūsdienu sazvērestības un aktivizētu iespējamās prognozes par to ietekmi uz sevi. Tieši tāpat ir arī ar globālo sasilšanu, globālo resursu izsīkšanu, valdību nodevīgo rīcību, matricu, Dievu utt.

Ilgstošs personīgās pieredzes trūkums un subjektīva idejas attīstība personībai nozīmīgā virzienā vēl vairāk pastiprina atkarību no šīs nozīmības. Pietiek ar reālu sadursmi ar idejas objektiem-dalībniekiem, un tā būs realitātes sagrauta un pārkārtosies, ja tikai nav sasniegta realitātes aizvietošana ar subjektīvo, kurā subjektīvā reāluma pakāpe ir vēl lielāka (kā Neša vīzijas no “Brīnišķīgā prāta”).

Jebkurā laika momentā mēs atrodamies tajā emocionālajā uztveres kontekstā, kas attiecīgā brīža apstākļiem ir visvairāk izstrādāts un kas nosaka šiem apstākļiem visvairāk izstrādāto uzvedības stilu. Kaut kas no tā visa mūsu uzmanību piesaista vairāk nekā pārējais un tiek apzināts. Visa iepriekšējā pieredze veido nozīmību-attieksmju hierarhiju, kas nosaka to emocionālo uztveres kontekstu, kurā uztvertais iegūst mums skaidru jēgu un tiek motivēta atbildes rīcība. Mums VIENMĒR ir kaut kas, daudz nozīmīgāks par pārējo, un tas ir ļoti individuāli un viskonservatīvāk, jo izmainīt šo nozīmību var tikai kaut kas vēl nozīmīgāks. Tāpēc var nosacīti apgalvot, ka mums visvairāk nozīmīgais ir mūsu šī brīža ticība (ikdienas priekšstatā). Tieši tāda izpratne ir pamatā izplatītajam jēdzienam “ticība”, un tas ļauj to viegli attiecināt uz jebko, kas kādam cilvēkam ir nozīmīgākais – piemēram, “zinātnieki tic zinātnei”.

Jo mazāka psihē ir relatīvā atšķirība starp dažādo nozīmību spēkiem, jo adekvātāka un sabalansētāka ir psihe. Laba sabalansētība ļauj katru reizi jaunos apstākļos efektīvi koriģēt priekšstatus. Pārlieku liela nozīmība tam savukārt traucē, izraisot dominējošo aktivitāšu un atkarīgo stāvokļu parādīšanos. Augsta nozīmība ir nepieciešams nosacījums produktīvas jaunrades motivācijai, taču tā tikpat ļoti palielina iespēju parādīties neadekvātumiem un ārprātam. Pasargāt no realitātes pamešanas var tikai sekošana zinātniskajai izziņas metodoloģijai un jaunrade ar obligātu pārbaudi realitātē vai arī vairāk nepastarpināti dabisks uztveres stils.

Atšķirībā no cilvēka, citi dzīvnieki daudz mazāk domā par nepārbaudītu ziņu nākotnes izmantošanas aktualitāti, viņi ilgi neprāto par tūlīt pat nepārbaudāmo un viņu psihe ir daudz noturīgāka pret neadekvātumiem. Par to viņi maksā ar neizmērojami mazākām iespējām radoši attīstīt pieņēmumus un saskarsmes simbolus.

Ar jaunu pieredzi nomainīt kādas idejas nozīmību ir iespējams tikai tad, ja ir vēl lielāka nozīmība, kas pārsniedz šīs idejas nozīmību – taču virsvērtīgas idejas gadījumā tas kļūst gandrīz neiespējami. Ja ir pieņemama aizture starp iespējamo uzvedības variantu un tā realizāciju realitātē, tad katra tāda realizācija, kurai seko rezultāta pieņemamības novērtējums, izmaina, koriģē iepriekšējo pieņēmumu. Parasti no objektīvās realitātes uztvertajam ir lielāka nozīmība nekā subjektīviem pieņēmumiem. Taču, ja pazaudēta norāde “tas ir reāls” vai, tieši otrādi, nozīmība, pārliecība ir tāda, ka nomaina norādi “tas ir pieņēmums”, tad rodas ticība par idejas reālumu. Tādā gadījumā viss uztveramais, kam ir mazāka nozīmība, taču kas ir pretrunā šai idejai, izraisa radošu izskaidrojuma (vai attaisnojuma) varianta – modeļa – atrašanas procesu, kas ļauj apvienot jaunās ziņas un ideju, nekaitējot idejai. Un šī jaunrade, pateicoties rezultāta svarīgumam, pārņem visu uzmanību, līdz netiek atrasts kompromiss – attaisnojums vai atruna. Tas var tik paveikts ļoti virtuozi. Viss, kas traucē atrast atrunu, tiek uztverts kā neveiksmīgs radošā procesa variants, un to kavē negatīva nozīmība. Un atruna tiek pieņemta, lai cik absurda tā neliktos no cita skatu punkta. Absurdumu var stūrgalvīgi nepamanīt, pateicoties kavēšanai, kam tiek pakļauts viss ar ideju konkurējošais – nevēlamais, vai arī pateicoties tam, ka nevēlamajam vispār netiek piešķirta pietiekama nozīme – tik ļoti, ka tas aizslīd no uzmanības.

Cik tālu ir pieļaujams atlikt iespējamā pārbaudi realitātē? Kamēr iespējamā reakcija netiek izstrādāta pieredzē līdz automātisma līmenim, t.i., netiek izmantota bez apzināšanās kā pieredzē jau labi pārbaudīta, tā paliek apziņas un tās skepses kontrolē katrā aktivitātes reizē, pateicoties šī pieņēmuma novitātei, kas, kā nepārbaudītajam un ar noslēpumainā statusu apveltītajam, turklāt ļoti nozīmīgajam, ir pietiekami liela, lai atkal nodrošinātu uzmanības fokusa piesaisti pieņēmuma korekcijai ar apziņas palīdzību.

Taču, ja idejas nozīmība palielinās katru reizi, kad tai pievēršas uzmanība, ja tā apaug ar jaunām, cilvēkam svarīgām asociācijām, kas aizvien vairāk pārliecina par tās patiesumu, pat neraugoties uz praktiskas pārbaudes neesamību, un šī pārliecība nonāk līdz ticības līmenim, tad ideja sasniedz tādu pašu pārliecības statusu kā jau pārbaudīta ideja. Un apziņa atbilstošajos apstākļos pie tās nu jau neatgriežas, bet gan izmanto to kā pašsaprotamu. Pieņēmums kļūst par automātismu un pārslēdz gan uztveres, gan rīcības aktivitātes bez apziņas dalības. Šādā gadījumā to koriģēt ir praktiski neiespējami, bet šī automātisma noteiktais stāvoklis kļūst par atkarīgo stāvokli, psihopatoloģiju.

Pieredze par pieņēmuma novešanu līdz ticības līmenim bez tā pārbaudes realitātē attīstās un pilnveidojas kā jebkura cita dzīves pieredze. Ja šādas pārveidošanas rezultātā realitātei neatbilstošs pieņēmums, kas tomēr pastāv kā galēji pārliecināts pieņēmums, nesaduras ar negatīvām sekām, bet, tieši pretēji, to nostiprina rezultāta augstā pozitīvā nokrāsa un lielā vēlamība, tad šāda prakse kļūst aizvien vieglāka un cilvēks kļūst aizvien uzticīgāks idejām, kas saskan ar viņa virsvērtīgo ideju. Var nosacīti teikt, ka ticības slieksnis pazeminās un kļūst viegli sasniedzams. Citiem vārdiem, ja cilvēks ir apstākļos, kas viņam netraucē šādi veidot virsvērtīgas idejas – tas ir, dzīve viņu par to nesoda bargi, tad viņš to arī dara. Un tas var sasniegt galējo pakāpi kā attīstījusies psihopatoloģija, kurā zūd saistība ar sabiedrību un attīstās psihožu mocības, vai arī kā eiforiski mēģinājumi realizēt pieņēmumu realitātē (mēģinājumi pacelties gaisā no daudzstāvu mājas balkona, iedzert indi, lai pārietu labākā pasaulē utt.).

Lūk, kāpēc krāpnieki un reliģijas, biznesa un varas sludinātāji vienmēr uzsver to, ka viņus vajag pieņemt ar ticību, nevis ar saprātu – tiešā veidā kavējot jebkādu kritisku izpratni. Viņiem ir izdevīgs viss, kas pazemina uzticības slieksni, pat ja tas kaut kā nesaskan ar ideju, ko viņi cenšas iedvest. Un šajā ziņā visi krāpnieki un sludinātāji ir solidāri savā starpā un izrāda iecietību pret jebkuru apmuļķošanas metodi – jo pēc tam paši varēs izmantot rezultātus.

Virsvērtīgās idejas sevi aizsargā, izvairoties no visa tām pretrunīgā un izdabājot visam, kas tās apstiprina. Tādā veidā tās pašas sāk pildīt nozīmības sistēmas lomu, regulējot uzvedību, taču savas aplamības dēļ tās virzās uz pašpastiprināšanos aizvien izolētākā (pateicoties nevēlamā blokādei) subjektīvā savu priekšstatu pasaulītē. Šī pasaulīte, iesaistoties konfliktā ar apkārtējo kultūru, atrod veidus, kā sevi izolēt no visa tai pretrunīgā, tādējādi radot sabiedrībā izolāciju, attīstot paranoiskas izvairīšanās reakcijas un radot domubiedru subkultūru. Saskarsme starp tiem, kas pieturas pie līdzīgas virsvērtīgas idejas, to nostiprina vēl vairāk. Ja cilvēks no otra dzird to, kas apstiprina viņa virsvērtīgo ideju, tas izraisa eiforisku prieku – kā pozitīvu aplamās nozīmību sistēmas novērtējumu – un šādam novērtējumam atbilstošo lētticīgu pieņemšanu bez jebkādiem kritiskajiem, skeptiskajiem apziņas aizsargmehānismiem.

Šāda savstarpēja apmaiņa ar virsvērtīgajām idejām atgādina vīrusu izplatīšanos datorā, un tāpēc Ričards Dokinss rakstā “Apziņas vīrusi“, nedaudz pārspīlējot, stāsta:

Kāda jauka sešgadīga meitene, sava tēva acuraugs, ko es labi pazīstu, tic Ziemassvētku vecītim un vēlas izaugusi kļūt par zobu feju. Viņa un viņas skolasbiedri tic cienījamo pieaugušo nopietnajiem vārdiem par to, ka Ziemassvētku vecītis un zobu fejas tiešām pastāv. Šī mazā meitene ir vecumā, kurā ticēs visam jūsu teiktajam. Ja jūs viņai pavēstīsiet par raganām, kas prinčus pārvērš vardēs, viņa jums ticēs. Ja jūs viņai pavēstīsiet, ka sliktie bērni mūžam cepinās ellē, viņai rādīsies murgi. Es tikko uzzināju, ka šo jauko, paļāvīgo un lētticīgo sešgadīgo meiteni bez viņas tēva ziņas sūta uz nedēļas mācībām pie aukles – Romas katoles. Kādas ir viņas izredzes?

Cilvēka bērns evolūcijas gaitā ir piemērojies savu cilvēku kultūras uzsūkšanai. Spilgtākais piemērs tam – viņš iemācās viņu valodas pamatos tikai nedaudzos mēnešos. Plašais sarunvalodas vārdu krājums, vesela enciklopēdija ar sarunas uzturēšanai nepieciešamo informāciju, sarežģīti sintakses un semantikas likumi – tas viss tiek pārnests no vecāko apziņas uz viņa apziņu vēl pirms viņš sasniedz pusi no pieauguša cilvēka vecuma. Ja tu esi iepriekš ieprogrammēts, lai milzīgā ātrumā uzsūktu derīgo informāciju, ir ļoti grūti vienlaikus izvairīties no kaitīgās vai postošās informācijas. Ja ir jāielādē tik daudzi apziņas biti, jānokopē tik daudzi mentālie kodoni, nav nekāds brīnums, ka bērnu apziņa ir tik lētticīga un atvērta gandrīz jebkuram ieteikumam, tik vārīga diversiju priekšā un tik viegls medījums mūnistiem, saentologiem un auklēm. Gluži kā imūndeficīta slimnieki, bērni ir viegls mērķis tādām mentālām infekcijām, kuras pieaugušie atvairītu bez jebkādas piepūles.

…

Es jau atsaucos uz ieprogrammēto bērna lētticību, kas ir tik noderīga, mācoties valodas un gudras tradīcijas, un ko tik viegli izmanto aukles, mūnisti un citi līdzīgi tipāži. Vispār jau mēs visi apmaināmies ar informāciju savā starpā. Nav gluži tā, ka mēs ievietotu diskus citu galvaskausos izveidotās ierīcēs – tā vietā mēs apmaināmies ar teikumiem, izmantojot gan mūsu ausis, gan mūsu acis. Mēs ievērojam viens otra kustības un ģērbšanās veidus un ietekmējamies no tiem. Mēs ieklausāmies reklāmas troksnī, un tas mūs acīmredzot pārliecina – jo citādi reālistiskie biznesmeņi šim vides piesārņojuma netērētu tik daudz naudas.

…

1. Parasti pacients atklāj sevī kādu dziļu, iekšēju pārliecību par kaut kā patiesumu, pareizību vai vērtīgumu – pārliecību, kas nekādi neizskatās pierādījumos vai saprātīgos argumentos balstīta, taču ko viņš vienalga izjūt kā pilnīgi nepārvaramu un pārliecinošu. Mēs, ārsti, šādu pārliecību saucam par “ticību”.

2. Ticības spēcīgumu un nesatricināmību par spīti pierādījumu trūkumam pacienti parasti uzskata par labu īpašību. Jā gan, viņi var just – jo mazāk pierādījumu, jo vērtīgāka ir pārliecība.

Paradoksālajai idejai – kad runa ir par ticību, pierādījumu trūkums ir laba īpašība – piemīt kaut kas no pašuzturošu programmu īpašībām, jo šī ideja atsaucas pati uz sevi. Tikko pieņēmumam ir noticēts, tas automātiski iedragā jebkuru opozīciju pret to. Ideja “pierādījumu trūkums ir vērtība” var lieliski apvienoties ar pašu ticību, izveidojot savstarpēji labvēlīgu vīrusu programmu kliķi.

3. Saistīts simptoms, ko arī var gadīties novērot ticības slimniekā, ir pārliecība, ka “noslēpums” pats par sevi ir laba lieta. Noslēpumu atklāšana nav vērtība. Tā vietā mums vajadzētu izbaudīt tos, pat tīksmināties par neatrisināmību. …

4. Iespējams, slimniekam var parādīties neiecietīga attieksme pret ticību-sāncenšu nēsātājiem, smagākajos gadījumos līdz pat nogalināšanai vai slepkavības sludināšanai. Viņš var izjust līdzīgu naidīgu noskaņojumu pret atkritējiem (cilvēkiem, kas reiz piederēja pie ticības, bet nu ir atteikušies no tās); vai pret ķeceriem (cilvēkiem, kas atbalsta citādas – un, nozīmīgi bieži, tikai mazliet citādas – viņa ticības versijas). Viņš var arī būt naidīgs pret citiem domāšanas veidiem, kas ir potenciāli nelabvēlīgi viņa ticībai, piemēram, pret zinātniskās izziņas metodi, kas var darboties kā antivīrusu programmas elements. …

5. Pacients var pamanīt, ka specifiskie uzskati, kuriem viņš tic, nekādi nav saistīti ar pierādījumiem un lielā mērā ir pateicību parādā tieši epidemioloģijai. Kāpēc, viņš var brīnīties, es pieturos pie šī pārliecību kopuma, nevis pie tā cita? Vai tas ir tādēļ, ka esmu izpētījis visas pasaules ticības un izvēlējies šo, kuras apgalvojumi šķita vispārliecinošākie? Gandrīz noteikti nē. Ja jūs ticat, statistiski ir ļoti ticami, ka tā ir arī jūsu vecāku un vecvecāku ticība. Nav šaubu, ka arī augstas katedrāles, saviļņojoša mūzika, aizkustinoši stāsti un līdzības mazliet palīdzēja. Bet daudzkārt svarīgāks faktors, kas nosaka tavu reliģiju, dzimšanas nejaušība. Uzskati, kuriem tu tik dedzīgi tici, būtu pavisam citādāki, un lielākoties pilnīgi pretēji, ja tikai tu būtu piedzimis citur. Tā ir epidemioloģija, nevis pierādījumi.

6. Ja pacients ir viens no retajiem izņēmumiem, kas pieder pie citādas reliģijas nekā viņa vecāki, izskaidrojums vienalga var būt epidemioloģisks. Protams, ir iespējams, ka viņš bezkaislīgi izpētīja visas pasaules ticības un izvēlējās vispārliecinošāko. Taču statistiski ir daudz iespējamāk, ka viņš tika pakļauts kādam spēcīgam infekcijas izraisītājam – piemēram, Džonam Veslijam, Džimam Džounsam vai Sv. Pāvilam. Šeit mēs runājam par horizontāli pārnesi – kā masalu gadījumā. Pirms tam bija runa par vertikālās pārneses epidemioloģiju – kā Hentingtona horejas gadījumā.

7. Pacienta iekšējās sajūtas var biedējoši līdzināties tām, ko parasti saista ar seksuālo mīlestību. Tai ir ļoti spēcīga ietekme uz smadzenēm, un nav nekāds pārsteigums, ka daži vīrusi ir iemācījušies to izmantot. Sv. Aviļas Terēzes slavenās orgasmiskās vīzijas ir tik vispārzināmas, ka nav vajadzība tās citēt. Nopietnākā un ne tik primitīvu sajūtu līmenī aizkustinošu liecību piedāvā filosofs Entonijs Kennijs, stāstot par šķīsto baudījumu, kas sagaida tos, kas spējuši noticēt pārtapšanas noslēpumam. Pēc tam, kad viņš ir apraksta savu iesvētīšanu Romas katoļu priestera kārtā, viņš pievēršas tam, ka spilgti atceras

“eksaltāciju, ko es izjutu pirmajos mēnešos, ieguvis tiesības veikt Svēto Misi. Lai gan parasti es modos lēni un kūtri, es varēju izlēkt no gultas ļoti agri, pilnībā pamodies un pilns satraukuma, domājot par nozīmīgo darbu, ko esmu priviliģēts veikt. … Tas bija kā pieskāriens Kristus ķermenim, kā priestera tuvība Jēzum, kas mani apbūra visvairāk. Es varēju lūkoties uz hostiju pēc konsekrācijas vārdiem ar tik maigām acīm kā mīlētājs, kas lūkojas savas mīļotās acīs… Šīs agrīnās priesterības dienas paliek manā atmiņā kā piepildījuma un kautras laimes dienas, kā kaut kas ļoti dārgs, kas tomēr ir par trauslu, lai saglabātos – gluži kā romantiska mīlas dēka, ko tūlīt pārtrauks nesaskanīgās laulības realitāte.”

Ļoti spilgti mistiķos iesakņojusies patoloģiskā virsvērtīgā pārliecība izpaužas katru reizi, kad viņiem piedāvā parādīt realitātē to, ko viņi burtiski tikko ir apgalvojuši kā pilnīgi neapšaubāmu. Ārēji tas izskatās pēc komiska absurda: cilvēks tūlīt pat sāk izdomāt atrunu, kāpēc viņš tomēr nedemonstrēs to, ko tikko ir paziņojis par vienmēr esošu. Tas ir viens no spilgtajiem ticības radīto neadekvātumu paraugiem. Tā ir tik spilgta parādība, ka vienmēr ir vērts to izmantot kā aplamas virsvērtīgas idejas indikatoru – piedāvājot bez izvairīšanās nodemonstrēt apgalvoto. Efekts slēpjas tajā, ka pirms šāda piedāvājuma tas, kas tiek izdomāts kā attaisnojums, vēl nav eksistējis, un nav pārāk sarežģīti jau iepriekš sarunu izveidot tā, lai nosegtu šādas izejas vēl līdz piedāvājuma izteikšanai, liekot atrunai izskatīties pēc steigā izdomātas un absurdas. Jebkurā gadījumā, tādu taktiku iemācīties nav grūti.

Visi efekti, kas nāk līdzi virsvērtīgajai idejai (ticībai), pieder pie paranoidāla uztveres konteksta radītas mistikas, kas šo kontekstu attīsta atšķirtībā no realitātes un kas gala rezultātā noved pie paranoidāla tipa psihozēm. Kas ar to domāts? Aplūkosim dažas pazīstamas klīniskas izpausmes.

No raksta “Paranoja“:

Paranoja ir psihisks traucējums, ko raksturo aizdomīgums un labi pamatotu virsvērtīgo ideju sistēma, kas pārmērīgas izteiktības gadījumā kļūst par murgu. Šī sistēma parasti nemainās; tā būtu pilnīgi loģiska, ja tikai būtu pareizas sākotnējās patoloģiskās idejas. Tā kā degradācija paranojas slimniekiem visbiežāk norit tikai saslimšanas beigu stadijās (viņiem savai murgainajai domāšanai izdodas piešķirt līdzību realitātei, iesaistoties tiesu procesos vai citās tiesiskos darbības veidos), viņi reti nonāk psihiatriskajās slimnīcās. Paranojas slimniekiem nepiemīt ērmīga uzvedība, groteskas halucinācijas un neparastas idejas, ko var ievērot citu psihopatoloģisko stāvokļu gadījumā. Daudzi no viņiem ir spējīgi uzturēt, kaut vai virspusēji, ekonomisko un sociālo adaptāciju. Tikai tad, kad viņu tieksmes nonāk konfliktā ar sabiedrības labklājību, kļūst acīmredzama hospitalizācijas nepieciešamība. No otras puses, mēdz būt paranojas gadījumi, kuros slimnieks izsaka dīvainas idejas: piemēram, kāda paciente apgalvoja, ka ir precējusies ar Dievu.

Ir vērts pievērst uzmanību tam, ka paranojai raksturīgā neuzticība izplatās tikai uz to, kas ir pretrunā virsvērtīgajai idejai. Kad ir normāla izvairīšanās no nevēlamā, par paranoju nerunā. T.i., paranoja ir “psihisks traucējums, ko raksturo aizdomīgums un labi pamatota virsvērtīgo ideju sistēma, kas pārmērīgas izpausmes gadījumā kļūst par murgu.“

Visām virsvērtīgajām idejām ir raksturīgs katatīms veidošanās mehānisms (jēdzienu “katatīms” ieviesa vācu psihiatriskajā literatūrā H. V. Maijers 1912. gadā, lai apzīmētu atkarību no spēcīgiem pārdzīvojumiem un afektiem. Katatīmija ir psihisko procesu (domāšanas, uztveres, atmiņu) izmainīšanās vai izkropļošanās spēcīgu pārdzīvojumu, afektu ietekmē).

No raksta “Psihiskie traucējumi ar reliģiozi-mistiskiem pārdzīvojumiem“:

Aprakstot paranoju, E. Kraepelins atzīmēja, ka slimnieki ar reliģiozu domu ievirzi miegā pārdzīvotu atklāsmju rezultātā var nonākt līdz pravietošanas murgiem, līdz priekšstatam, ka viņi ir Dieva izvēlētie un mesijas, turklāt atklājas vēlme veikt publiskus dievkalpojumus, iegūt piekritējus.

…

Depresīvi-paranoīdo sindromu raksturo depresīvi trauksmains afekts ar murgainām idejām par grēcīgumu, nosodījumu, sodu. Uz izteiktu astenodepresīvu un somatisku ciešanu izpausmju fona rodas sajūtu murga izpausmes. Apkārtējos sāk uztvert kā izmainītus, rodas bailes, neskaidri priekšstati par tuvojošos katastrofu (murgaina uztvere).

…

Reliģiozā vājprāta (paranoia religiosa) kā atsevišķas slimīgas formas aprises noteica V. P. Serbdkijs. Saslimšana biežāk sastopama starp nelīdzsvarotiem, prātā vājiem, sapņainiem cilvēkiem, kas izceļas ar tieksmi uz noslēpumaino, brīnumaino. Pirms saslimšanas sākumam ir eksaltācija, apgaismības sajūta, saldkaisls satraukums.

… S. S. Korsakovs, piemēram, uzsvēra, ka reliģija pati par sevi neatstāj iespaidu uz garīgajām saslimšanām, taču reliģiozais fanātisms un māņticība nereti kalpo par garīgo saslimšanu cēloņiem.

… Aprakstot reliģiozo vājprātu, S. S. Korsakovs ievēroja, ka šai slimībai ir pakļauti neiropātiskas konstitūcijas, neizglītoti, no bērnības uz misticismu tendēti cilvēki.

… Reliģiozā ticība (faith) nemijiedarbojas ar tādiem domāšanas mehānismiem kā salīdzināšana, analīze, sintēze. To uztur nevis subjektīvo priekšstatu salīdzināšana ar novērojamajām apkārtējās pasaules parādībām, bet gan iekšēja pārliecība par iesaistīšanos noslēpumā. (Kas uztur augstu novitātes līmeni.)

… Centrālais reliģiozitātes komponents ir dogma, t.i., augstāko baznīcas instanču apstiprināts ticības noteikumu kopums, kas ir pasludināts par nemainīgu, nekritizējamu patiesību. Pie ticības simboliem pieder īss izklāsts vienkāršu apgalvojumu vai neapstrīdamu faktu – galveno ticības dogmu – formā.

… Balstoties reliģiozajā ticībā, rodas reliģiozie pārdzīvojumi.

… Izmantojot plašo vēsturisko liecību, personīgo vēstuļu, dienasgrāmatu materiālu, V. Džeims noteica četrus mistisko pārdzīvojumu kritērijus:

• Neizsakāmība. Neiespējamība pilnā mērā izteikt vārdos sava pārdzīvojuma būtību.

• Intuitīvisms. Skaidrai spriešanai nepieejama iekļūšana “patiesībās” dzīlēs, ko izsaka ar atklāsmēm, iekšējās apgaismības mirkļiem, kas ir neizmērojami svarīgi tiem, kas tos pārdzīvojuši.

• Īslaicīgums. Nosaka laika ierobežojumu mistiskajam pārdzīvojumam – no pusstundas līdz divām stundām.

• Gribas bezdarbība. Tiek pasvītrota iespēja apzināti iegrimt mistiskajā stāvoklī ar uzmanības koncentrēšanas, ritmisku kustību u.c. palīdzību. Taču tālākas virzības gaitā gribas aktu vadāmība pazūd, griba liekas paralizēta, kas padara šos stāvokļus par radniecīgiem mēdija transam.

…

Personīgo pārrunu ar 80 respondentiem un 190 rakstisku darbu izpēte palīdzēja aprakstīt “ideālo”, apvienojošo simptomu. Visām atbildēm kopējos “augstākās laimes un pabeigtības” momentus autors nosauca par “pīķa” pārdzīvojumiem, kuriem ir raksturīgas šādas pazīmes: 1) objekts tiek uztverts kā vienots un pabeigts, atrauts no saiknēm, nozīmes, iespējamā lietderīguma; 2) absolūta uzmanības koncentrācija uz objektu ar sīkāko detaļu uztveri, kā arī tā nozīmīgo un nenozīmīgo detaļu separācijas neesamība; 3) orientācijas zudums (saistībā ar laika ilguma sajūtas pazušanu); 4) pozitīvs emocionālais fons ar pārsteiguma, bijības, pazemības un pakļaušanās pazīmēm.

…

Eksogēni-organisko sindromu jēdziens ietver sevī pārejošus stāvokļus, kas atspoguļo ārējo faktoru – traumu, infekciju, intoksikāciju utt. – ietekmi uz galvas smadzenēm. Šeit tiek pieskaitītas arī psihiskās saslimšanas, kas saistītas ar psihoaktīvo vielu lietošanu. Reliģiozi-mistiskais simptomu komplekss ietilpst gan sindromos ar bojātu apziņu (delīrijs, halucinoze, prāta aptumšošanās sindroms), gan arī sindromos ar neaptumšotu apziņu (murgainai šizofrēnijai līdzīgas, psihotiski maniakālas un depresīvas saslimšanas).

Nešaubīgi, aprakstīto stāvokļu psihopatoloģisko struktūru nosaka ar farmakoloģiskiem un psiholoģiskiem paņēmieniem inducēti izmainītie apziņas stāvokļi.

…

Klīniskās depresiju ar murga fabulu tipoloģijas pamatā ir izmantots mūsu psihiatrijā tradicionālais sindromu princips. Pēc savas konstrukcijas tās piederēja pie 2-ās grupas depresijām pēc J. L. Nullera [4] vai sarežģītajām depresijām pēc A. S. Tiganova [10], un tās raksturoja depresijas sindromu apvienojums ar citu psihopatoloģisku reģistru simptomiem. Nereti psihoze sākās ar trauksmaini-depresīvu simptomātiku, bet pēc tam pievienojās halucinatorās, murgainās, senestopātiskās, depersionāliski-derealizatīvās izpausmes ar pakāpenisku depresijas pazīmju vājināšanos. Šīs īpatnības ļāva aplūkot depresijas ar reliģiozā murga fabulu depresīvi-paranoidālo, melanholiski-parafrēnisko, depresīvi-derealizatīvo, trauksmaini-depresīvo un depresīvi-hipohondrisko sindromu ietvaros.

…

Paranoidālā šizofrēnija ar lēkmjveidīgi-progredientu norisi. Premorbidās personības īpatnības raksturo astēnisko un šizoīdo rakstura īpašību esamība. Saslimšanas iniciālajā periodā tika novērotas dzēstas subdepresijas, psihiskās aktivitātes pazemināšanās, nepsihotiskas hipohondriskas izpausmes. Pirmās lēkmes raksturoja polimorfisms. Lēkmes, kuru sastāvā bija depresijas ar reliģiski-mistiska satura murgiem, attīstījās autotoniski, iekļaujoties spēcīgā paranoīdā un Kandinska-Klerambo sindromā 5-10 gadu laikā pēc pirmās manifestācijas (vidēji – ceturtā lēkme). Vēlāk psihotiskie reliģiozie pārdzīvojumi deaktivizējās, ātri pieauga deficitārā simptomātika ar sociālo deadaptāciju.

No raksta “Virsvērtīgo veidojumu sindroms“:

Virsvērtīgu veidojumu parādīšanās kalpo par nelabvēlīgas dinamikas rādītāju. Ar virsvērtīgiem veidojumiem saprot tādus subjektīvi nozīmīgus un ārkārtīgi afektīvi uzlādētus spriedumus, idejas vai pārdzīvojumus, kas ieņem neattaisnoti lielu vietu psihē un var pārņemt slimnieka apziņu, nosakot viņa rīcību.

… Virsvērtīgo veidojumu struktūra pusaudžu vecumā nozīmīgi atšķiras no tās pašas pieaugušajiem. Divu galveno komponentu – ideja-afekts – attiecība ir spēcīgi pārvietota afekta virzienā. Runa ir par pašas idejas neizstrādātību, nenobriedušo argumentāciju, fabulas šaurumu, secīguma neesamību pierādījumos, lielāku polimorfismu un mazāku stabilitāti, vadošo virsvērtīgā afekta stāvokli, interpretatīvā komponenta neizteiktību. Tādā veidā, ideja bieži vien izrādās tik ļoti afekta apslēpta, ka to pat ne vienmēr var izšķirt. Turklāt pusaudža vecumam raksturīgas virsvērtīgas intereses, priekšstati, aizraušanās, pieķeršanās, nepatika, naids, virsvērtīga savas personības pārvērtēšana, virsvērtīga izstumtības, vientulības, nepārliecinātības sevī sajūta. Tāpēc pusaudžu vecumam, ņemot vērā norādīto vecuma specifiku, virsvērtīgos veidojumus var aprakstīt kā galēji afektīvi uzlādētus, asi apziņā dominējošus un subjektīvi nozīmīgus spriedumus, priekšstatus, intereses, afektus, kas ir cieši saistīti ar personību un konkrētajiem apstākļiem un kuriem ir skaidra tendence realizēties darbībās – līdz par kriminālai uzvedībai.

… Īpašs virsvērtību variants ir aprakstīts psihogēnu personības attīstību gadījumā (V. A. Gurjeva, 1971). Tie ir tā sauktie “inducētie virsvērtīgie veidojumi”. Tādu slimīgu pārdzīvojumu rašanās varbūtība ir tieši atkarīga no psihogēnās traumatizācijas masīvuma, no pieķeršanās tai personai, kas kļūst par induktoru, kā arī no psiholoģiskās nenobriešanas pakāpes. Pusaudža psihogēno pārdzīvojumu saturs un intensitāte izrādās identiski kā induktoram un ir lielā mērā kumulēti.

… Virsvērtīgo veidojumu vecuma dinamika nav atkarīga no psiholoģiskās piederības un izpaužas trijos variantos: 1) ar virsvērtību redukciju; 2) to stabilizāciju; 3) transformāciju murgā. Psihopātijām tendence uz virsvērtību redukciju, tuvojoties pubertātes beigām, ir raksturīga (50%), šizofrēnijas gadījumā tā ir netipiska (10%).

… Patoloģisko virsvērtīgo veidojumu raksturu (nepieskaitāmības kritērijus) nosaka pēc šādām pazīmēm:

• izteikta subjektīvi nozīmīga pārdzīvojuma dominēšana apziņā pārņēmušās idejas līmenī;

• afektīva uzlādētība un pārņemtība ar slimīgiem pārdzīvojumiem;

• citu risinājumu meklēšanas mēģinājumu neesamība, reālo iespēju ignorēšana (kritikas traucējumi, neizteikti motīvu cīņas komponenti);

• stabilitāte, padziļināšanās tendence vai transformācija par murgu;

• katatīmās domāšanas un patoloģisku interpretāciju parādīšanās. Norādīto pazīmju kopas esamības gadījumā slēdziens par nepieskaitāmību var balstīties uz pašu virsvērtīgo veidojumu smaguma pakāpes novērtējumu.

Īpašu vietu starp faktoriem, kas var novest līdz virsvērtīgā idejā balstītai patoloģijai ieņem mīlestība un jaunrade. Es tos vēlos aplūkot atsevišķi. Gan viens, gan otrs – kā jau tas ir tradicionāli jebkurai cilvēciskajai kultūrai – ir ļoti vilinošs stāvoklis.

Mīlestība ir pārmantojama tendence, kas balstīta personībā, nevis sociālajā vidē (lai gan daudz ko nosaka tieši attīstības posms). Atrodoties mīlestības emocionālajā kontekstā, visas pasaules uztvere iegūst pozitīvu un priecīgu nokrāsu tā, ka šķiet – visa pasaule ir mīlama, kas dod mistiķiem iespēju iznest šo kontekstu ārpus personības (”Dievs ir mīlestība”). Sākotnēji mīlestības konteksts spēcīgi izkropļo uztveri tā, lai mīlestības objekts izrādītos nevainojami pievilcīgs, jo galvenais pirmā mīlestības posma – tieksmes – uzdevums ir nodrošināt paaudžu ciklu. Tas ir aprakstīts rakstā “Pierādīts: mīlestība ir akla“:

Pa īstam iemīlējušies cilvēki zaudē spēju kritizēt savus partnerus, t.i., nespēj redzēt to trūkumus, kas apstiprina populāro parunu – “mīlestība ir akla”.

Jebkurā gadījumā, tā notiek romantiskās un mātes mīlestības gadījumos, kuros, kā noskaidrojusi neirobioloģe Mara Dirsena no Barselonas Genoma regulācijas centra, aktivizējas vieni un tie paši smadzeņu iecirkņi. Visinteresantākā nianse, starp citu, slēpjas tajā, ka abi mīlestības veidi “atslēdz” smadzeņu zonu, kas atbild par sociālajiem spriedumiem un cilvēku novērtēšanu.

Tādā veidā tiek apspiesta spēja kritizēt mīlamās būtnes, kas ir raksturīgi gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem. “Kad mēs iemīlamies, mēs zaudējam spēju kritizēt savu partneri, tāpēc savā ziņā var apgalvot, ka mīlestība ir akla,” – atzīmē Dirsena, kas nesen piedalījās Kaiksas Sabiedriskā centra organizētajās lekcijās par mīlestību, zinātni un seksu.

… Pētniece saka, ka īstas iemīlēšanās gadījumā ir, lielākā vai mazākā mērā, virkne kopīgu apstākļu – tādi kā fiziska tieksme, seksuālais izsalkums, afekts vai ilgstoša pieķeršanās. Šīs jūtas izraisa mūsos veselu ķīmisko reakciju kompleksu – tiek izstrādātas tādas vielas kā dopamīns, kas atbild par pievilcīgumu, vai serotonīns, kas izraisa uzmācīgas domas.

Mīlestība sākotnēji savā pirmajā stadijā izkropļo uztveri, rada neadekvātumus. Taču mīlestība, kā nekas cits, var sniegt dzīvei īpašu jēgu, caur tuvo cilvēku saistot personību ar sabiedrību.

Jaunrade ir vairāk sociāla, nekā personībā balstīta parādība. Arī tās pamatā ir pārmantojamas, personībā balstītās uzvedības tendences jaunās situācijās, kas nosaka izmēģinājuma uzvedības veidus. Tādas pētnieciska rakstura uzvedības tendences piemīt pat kukaiņiem – sākt kustēties pa apļiem vai vienkārši nesakarīgi kustēties, kamēr nenotiek kaut kas derīgs.

Jebkura apzināta uzvedība ir jaunrade. Jaunrade rada uzvedības variantus, kas vēl nav pārbaudīti realitātē, un tāpēc ir potenciāls neadekvātumu avots. Augstākajiem dzīvniekiem tās mehānismus sākumā veido autoritāra apmācība, pēc tam personīgās pieredzes uzkrāšana. Mērķa svarīgums var noteikt ilgstošus piemērotā varianta meklējumus un var radīt pat miegā nedziestošu aktivitāti – “dominanti”, kas arī nomoda stāvoklī tās lielās nozīmības dēļ visvairāk piesaista uzmanības fokusu.

Dominējošā aktivitāte rada pārākumā esošu uztveres-rīcības kontekstu un tiek uzturēta tik ilgi, kamēr netiek izpildīts mērķis – atrast piemērotu variantu. Principiālas tāda varianta sasniegšanas neiespējamības variantā (mistika, virsvērtīgas idejas), tā var pati sevi uzturēt visu dzīvi.

Dominējošā aktivitāte ar savu ļoti augsto nozīmību pastāvīgi motivē radošos meklējumus.

Tātad mīlestībai un jaunradei ir funkcijas, kas ir pamatotas sugas (ne obligāti cilvēku :)) eksistences reālajos apstākļos. Un lielākā īpatņu daļa izvairās no to kaitīgajām sekām.

Vai to pašu var teikt arī par citiem neadekvātumu cēloņiem sarakstā? Nē. Jo tiem nav funkciju, kas būtu objektīvi pozitīvas sugas esamībai. Kaut arī apoloģēti vienmēr nikni centīsies pierādīt pretējo. Taču tā ir tikai virsnozīmīgas idejas attaisnošana. :)

Secinājumi.

Jau pašai izpratnei par šajā tekstā rakstīto vajadzētu veidot personīgus secinājumus. :) Un tomēr ir vērts konkretizēt, ka jebkura aizraušanās ar subjektīviem pārdzīvojumiem (bez šo aizraujošo variantu realizācijas realitātē) rada grūti pārvaramus neadekvātumus tieši tik lielā mērā, cik ļoti no apzinātā neapzinātajā jeb pašā par sevi saprotamajā (asociējoties ar tā brīža emocionālo kontekstu) nostiprinās reakcijas. Sākumā tādi neadekvātumi vēl var tikt izlaboti nedaudz savādākas situācijas rašanās gadījumā, taču, jo vairāk tiek atlikta realizācija, jo vairāk tie nostiprinās. Jo nozīmīgāka situācija, jo varbūtīgāka ir tādas atbilstošas dominējošās aktivitātes parādīšanās, kas starp citām aktivitātēm izrādās vispievilcīgākā uzmanības pievēršanai, un tāpēc varbūtīgāka ir variantu pārbaudes realitātē atlikšana, kas vēl vairāk nostiprina neadekvātumu. Dominējošā aktivitāte ļoti augstās nozīmības dēļ it kā pati uztur sevi un provocē subjektīvismu empīriska uzvedības stila vietā. Dažos gadījumos pārbaude realitātē vispār nav iespējama (mistika, nesasniedzama ideja), un dominējošās aktivitātes padziļina atbilstošos neadekvātumus līdz pat psihopatoloģiskām reakcijām.

Kaut gan daudzi faktori noved līdz patoloģijai tikai galējos gadījumos un patoloģiju procents kopumā nav liels, briesmas var uzglūnēt katram, kas neparūpēsies par sapratni, pie kā noved subjektīvās saprāta spēles. :)

Sapņot un ticēt nemaz nav slikti, vajag tikai skaidri novilkt robežu: te ir manu sapņu pasaule, kurā manas domas ir brīvas un kas dod barību manai jaunradei un dzīves iespējām, bet te – reālā pasaule, kura pārbauda, vai manai jaunradei nav utu. :) Nevajag izdzēst šo robežu…

Bērnībā mēs nopietni ticējām fejai un Salavecim, bet tad uzzinājām, ka tās ir tikai pasakas. Parasti tas nenotiek uzreiz – vienkārši robeža starp pasaku un patiesību paliek aizvien skaidrāka. Bērns ļoti pārdzīvo, kad pēkšņi zaudē iemīļoto rotaļlietu, taču sāpes ātri pāriet un tiek atrasts kaut kas interesantāks atbilstoši vecumam. Pusaudzis parasti pārdzīvo, kad pazaudē pirmo mīlestību un ticību. Taču pēc tam iepazīst to, salīdzinājumā ar ko tā pirmā ir tikai bāla ēna, kaut arī spilgtās pirmās jūtas tā arī paliek svētas uz visu mūžu un izpaužas daudzās lietās. Bet fejas tomēr paliek kopā ar mums :) – un ne tikai dzejā vai prozā. Tās parādās domu nokrāsā katru reizi, kad mēs redzam kaut ko brīnišķīgu vai darām kaut ko labu. Un tā vairs nav pasaka – tā tiešām ir.

Avots - Вера и сумаcшествие