Viena īpašība, kas, šķiet, vieno visu veidu ticīgos – no fundamentālista līdz liberālim, ir šoks un šausmas, ko viņi izjūt, kad redz izsmieklu, satīru vai kāda cita veida jautrību par reliģiju. Tas nesatrauc pilnīgi visus reliģiozos ticīgos, saprotams, taču mana pieredze liecina, ka tas daudz vairāk satrauc, pat liberālos un mērenos ticīgos, nekā vairāk akadēmiska vai intelektuāla kritika. Problēma ir tāda, ka reliģijas pasargāšana no izsmiekla un satīras nav pamatotāka par tās pasargāšanu no kritikas vispār. Nav svarīgi, vai kritika ir pareiza vai neobjektīva, vai satīra ir laba vai tikai bērnišķīga.