Saprātīgā pirmcēloņa mācība

© Robert T. Carroll: Intelligent Design

Harisa aptauja 2005.gada jūnijā konstatēja – 55% amerikāņu pieaugušo uzskata, ka valsts skolās būtu jāmāca gan evolūcijas teoriju, gan kreacionismu un saprātīgās radīšanas mācību.

… iespēja DNS iegūt nejauši ir 10^{40 000} pret vienu [saskaņā ar Fred Hoyle, Evolution from Space, 1981]. Tas ir patiesi, taču ārkārtīgi maldinoši. DNS nav veidojusies tikai nejaušības rezultātā. To ir veidojusi nejaušības un fizikas likumu kombinācija. Bez zināmajiem fizikas likumiem tagadējās Zemes dzīvības rašanās īsajā sešu miljardu gadu laikā nebūtu notikusi. Bija nepieciešami kodolspēki, lai apvienotu protonus un neitronus atomu kodolos; elektromagnētisms – lai saturētu atomus un molekulas vienkopus; un gravitāte – lai noturētu iegūtās dzīvībai nepieciešamās sastāvdaļas pie Zemes virsmas. – Viktors Dž. Stendžers

… mazai varbūtībai vienai pašai nav nekāda pierādījuma spēka. Kad kādam bridžā iedala trīspadsmit kārtis, varbūtība saņemt tieši tās ir mazāka par 600 miljardiem. Taču būtu absurdi, ja šo kāršu saņēmējs tās rūpīgi pārbaudītu, aprēķinātu, ka to saņemšanas varbūtība ir mazāka nekā viens pret 600 miljardiem, un secinātu, ka viņam nevarēja iedalīt šīs kārtis, jo tas ir tik ļoti mazvarbūtīgi. – Džons Allens Paulos, Innumeracy: Mathematical Illiteracy and its Consequences

Ja lietas būtu savādākas, lietas nebūtu tādas, kādas tās ir. – Bobs Pārks

Izskaidrot DNS/proteīnu mašīnas rašanos, iesaistot supernaturālu Radītāju, nozīmē neizskaidrot neko, jo paliek neizskaidrota paša Radītāja rašanās. Tev ir jāsaka kaut kas šāds – ‘Dievs bija vienmēr’, un, ja tu ļaujies šī veida slinkumam, tu tikpat labi vari teikt ‘DNS bija vienmēr’ vai ‘Dzīvība bija vienmēr’ un justies ar to apmierināts. – Ričards Doukins, The Blind Watchmaker : Why the Evidence of Evolution Reveals a Universe without Design

Lielākoties debates (kurās es nepiedalos) starp kreacionistiem un evolūcijas teorijām ir šādas: kreacionisti uzskata, ka pasaule cēlusies no kāda veida radīšanas, bet evolucionārie teorētiķi redz pasauli kā bezmērķīgu procesu veikto nejaušo izmaiņu rezultātu. Ir grūti lūkoties uz datoru vai automašīnu un apzināties tos kā bezmērķīga procesa rezultātu. Taču tie tādi ir. – Nassims Nikolas Talebs

Saprātīgās radīšanas mācība (tālāk ID – no intelligent design) ir antievolucionāra pārliecība, kas apgalvo – dažu bioloģisku parādību naturāls izskaidrojums nav iespējams un tās var izskaidrot tikai ar saprātīgiem cēloņiem.* ID aizstāvji uzskata, ka viņu pārliecība esot zinātniska un sniedz empīrisku pierādījumu par Dieva vai supersaprātīgu citplanētiešu eksistenci. Viņi apgalvo, ka saprātīgā radīšana būtu jāmāca zinātnes mācību stundās kā alternatīva evolūcijas teorijas zinātnei. ID būtībā tomēr ir mānīšanās, jo evolūcija ir savienojama ar ticību saprātīgam visuma radītājam un ar neierobežotu skaitu citu metafizisku mītu. Tās viena otru neizslēdz un ne vienmēr ir konkurentes, lai gan evolūcijas teorija nepārprotami ir pretrunā daudzo reliģiju radīšanas stāstiem. ID sludina galvenokārt kristiešu apoloģēti no Discovery Institute, kuri ir pret evolūcijas teorijas zinātni, jo tā apdraud viņu aprobežoto, burtisko skatījumu uz Bībeles stāstiem. Šī Discovery Institute attieksme pret zinātniskiem atklājumiem, kuri ir pretrunā ar viņu burtisko Bībeles izpratni, liek atcerēties 20. gadsimta sākuma organizāciju, pazīstamu kā World Association of Christian Fundamentalists.

2005.gada decembrī federālais tiesnesis Džons E. Džounss nolēma, ka ID ir lemts tādam pašam liktenim kā kreacionisms 1987. gadā, kad Augstākā Tiesa nosprieda, ka reliģiskās doktrīnas nevar tikt virzītas sekulārajās institūcijās, jo tās pārkāpj Konstitūcijas pirmo labojumu (Establishment Clause of the First Amendment). Tiesnesis Džounss savā lēmumā attiecība uz Doveras (Pensilvānijā) skolu apgabala politiku, kas pievienoja ID skolas bioloģijas programmai, rakstīja:

Padomes locekļi, kas balsoja par ID, ir slikti kalpojuši Doveras apgabala pilsoņiem. Ironiski, ka dažas no šīm personām, kuras ir tik nelokāmi un lepni ir slavējušas savu reliģisko pārliecību publiski, izvēlas piemērotu laiku un atkal melo, lai noslēptu pēdas un ID politikas reālo mērķi…

ID propagandētāju argumenti var likties kā pārveidoti kreacionistu argumenti, taču ID aizstāvji apgalvo, ka tie nenoliedz evolūciju tikai tāpēc vien, ka tā nesader ar viņu Bībeles izpratni. Faktiski daži ID piekritēji (piemēram, Maikls Bēhe) apgalvo, ka nenoliedz evolūciju. Taču viņi dabisko izlasi pasniedz kā netiešu norādi par visuma radīšanas neiespējamību, kas ir absurds. Noliegt, ka visvarenajam dievam nav spēju radīt dzīvās būtnes, izmantojot dabisko atlasi, nozīmē pieņemt kaut ko nepierādāmu. Tas ir arī pretrunā ticībai visvarenam radītājam, kurš, iespējams, varēja izmantot jebkuru metodi. (Šeit mēs izvairāmies no nopietnā teoloģiskā jautājuma, vai visvarena būtne varētu radīt objektu, ko tā nevarētu pakustināt.)

Viens no pirmajiem, kurš aizstāvēja ID, bija Kalifornijas universitātes Berklijā (UC Berkeley) tiesību profesors Filips E. Džonsons, kurš, šķiet, ir pilnīgi pārpratis Darvina teoriju par dabisko izlasi – viņaprāt, tā netieši norāda, ka (1) Jūdaisma-Kristietības dievs neeksistē, (2) dabiskā izlase varēja notikt tikai kā nejaušības rezultāts, un (3) jebkas, kas notiek nejauši, nevar būt dieva radīts. Neviens no šiem uzskatiem nav pamatā dabiskajai izlasei. Starp ticību dievam, kas radījis visumu, un ticību dabiskajai izlasei, lai gan ir tiesa, ka evolūcijas teorija nodrošina neteistisku sugu izcelšanās izskaidrojumu. Dabiskā izlase var būt arī dieva radīta, lai gan šķiet, ka jūdu dieva dabā vairāk ir radīt mazas māla figūriņas un iepūst tajās dzīvību.

Divi zinātnieki, kurus visbiežāk citē ID aizstāvji, ir Maikls Bēhe, Darwin’s Black Box (The Free Press, 1996) autors, un Viljamss Dembskis, Intelligent Design: The Bridge between Science and Theology (Cambridge University Press, 1998) autors. Dembskis un Bēhe ir Discovery Institute, Sietlas pētniecības institūta, ko pārsvarā finansē kristiešu organizācijas. Viņu argumenti ir pievilcīgi, jo ir noformulēti matemātiski vai zinātniski un balstās šķietamā zinātniskā kompetencē. Taču funkcionāli tie ir identiski kreacionistu argumentiem: tā vietā, lai sniegtu pozitīvus pašu pozīcijas pierādījumus, viņi pārsvarā cenšas atrast trūkumus dabiskās izlases teorijā. Un, pat ja viņu argumenti ir veiksmīgi pret dabisko izlasi, tas nepalielina ID iespējamību.

Bēhe ir Lehignas Universitātes (Lehign University) asociētais bioķīmijas profesors (palasiet viņa departamenta paziņojumu). Bēhes arguments būtībā ir nevis par to, vai evolūcija ir notikusi, bet gan par to, kā tai bija jānotiek. Viņš apgalvo, ka vēlas redzēt “reālus laboratoriskus pētījumus par ID problēmu.”* Bēhe apgalvo, ka bioķīmija atklāj šūnu pasauli ar tik precīzi pielāgotām molekulām un tik satriecošu sarežģītību, ka to nevar izskaidrot ar pakāpenisku evolūciju – ticami to var izskaidrot, tikai pieņemot saprātīga radītāja, piemēram, jūdaisma-kristietības dieva, esamību. Dažas sistēmas, viņš uzskata, nevar būt dabiskās izlases radītas, jo “jebkurš nereducējami sarežģītas sistēmas priekštecis, kam pietrūkst kāda daļa, pēc definīcijas ir nefunkcionāls” (Bēhe 1996: 39). Viņš apgalvo, ka peļu slazds ir nereducējami sarežģītas sistēmas piemērs, t.i., jābūt visām peļu slazda daļām, lai tas funkcionētu. Īsumā – Bēhe piedāvā vecu argumentu jaunā ietērpā – bioķīmisku radīšanas argumentu. Viņa arguments ir tikpat zinātnisks kā jebkurš cits radīšanas argumenta variants. Faktiski lielākā daļa zinātnieku, to skaitā kristieši, uzskata, ka Bēhem nevajadzētu pārāk priecāties. Līdzīgi kā ar citiem šādiem argumentiem, Bēhe pamatojumā izmanto vēl nepierādīto. Viņam ir jāpieņem radīšana, lai pierādītu radītāja esamību.

Viņa arguments ir atkarīgs no priekšstata par “nereducējami sarežģītu sistēmu” – tā ir sistēma, kas nevar darboties, ja tajā trūkst kaut viena no tās daudzajām daļām. Viņš apgalvo, ka “nereducējami sarežģīta sistēma … nevar attīstīties saskaņā ar darvinisma idejām”, jo dabiskā izlase izmanto mazas viena komponenta mutācijas vienā laika sprīdī. Pēc tam viņš nonāk pie slēdziena, ka šīs nereducējami sarežģītās sistēmas ir veidojis saprātīgs radītājs. Bioloģijas profesors (un kristietis) Kenets Millers uz to atbild:

Daudzās sarežģīto, saistīto bioloģisko sistēmu daļas neattīstās kā atsevišķas daļas par spīti Bēhes apgalvojumam, ka tām to vajadzētu darīt. Tās attīstās kā vienots veselums – kā sistēmas, kas tiek pakāpeniski paplašinātas, palielinātas un pielāgotas jauniem mērķiem. Kā Ričards Doukins veiksmīgi argumentē grāmatā The Blind Watchmaker, dabiskā izlase var darboties katrā šo attīstībā esošo sistēmu transformācijas posmā.*

Profesors Bartelt raksta:

Ja mēs pieņemam, ka Bēhem ir taisnība un cilvēki spēj atpazīt radīto, tad es secinu, ka viņi spēj atpazīt arī sliktu radīšanu (mēs par to ik pa brīdim iesūdzam kādu firmu!). Grāmatā Darwin’s Black Box, Bēhe radīšanu apraksta kā “mērķtiecīgu daļu sakārtojumu”. Un kā ir tad, ja “daļas” nav mērķtiecīgas ne pēc kādiem inženierzinātnes kritērijiem? Kad viņi sastopas ar “Neveiklo Radītāju” – to, kas radījis mugurkaulu, dzemdību kanālu, prostatu, rīkles galu utt., Bēhe un ID cilvēki atkāpjas teoloģijā.* [Piemēram, "Dievs var darīt jebko, ko vēlas", vai "Mēs neesam kompetenti spriest par saprātīgumu dieva izpratnē", vai "Saprātīgs radītājs nenozīmē labu vai perfektu radītāju".]

H. Alens Orrs raksta:

Milzīga Bēhes kļūda ir tajā, ka, noliedzot šīs iespējas, viņš secina – nepaliek vairs neviens darvinisks risinājums. Taču viens paliek. Tas ir šāds: nereducējami sarežģīta sistēma var tikt izveidota pakāpeniski – pievienojot daļas tā, lai tās, sākotnēji tikai radot priekšrocības, vēlāku pārmaiņu rezultātā kļūtu par nepieciešamām. Loģika ir ļoti vienkārša. Kāda daļa (A) sākotnēji veic kādu darbu (iespējams, ne pārāk labi). Cita daļa (B) vēlāk tiek pievienota, jo tā palīdz A. Šī jaunā daļa nav nepieciešama, tā vienkārši uzlabo stāvokli. Bet vēlāk, A (vai kaut kas cits) var izmainīties tā, ka B nu kļūst neatdalāms. Šis process turpinās ar turpmāko daļu pievienošanu. Un tā visa beigās nepieciešamas var būt visas daudzās daļas.

Visbeidzot, Bēhes arguments pieņem, ka dabiskā izlase nekad nevarēs izskaidrot to, ko nevar izskaidrot tagad. Tas ir nepamatots pieņēmums. Patiesībā dažas no lietām, ko Bēhe un citi ID aizstāvji ir uzskatījuši par neizskaidrojamām ar dabiskās izlases palīdzību, ir ar to izskaidrotas (Millers 2004; Teobalds 2007).

Dembskis

Šī raksta tapšanas laikā ¹, Viljams Dembskis ir filosofijas pētniecības profesors Dienvidrietumu Baptistu Teoloģiskajā Seminārā Vortā, Teksasā (Research Professor in Philosophy at Southwestern Baptist Theological Seminar). Vienu brīdi viņš bija Zinātnes un Teoloģijas Centra direktors Dienvidu Baptistu Teoloģiskajā Seminārā Lousvillā, Kentuki (director of the Center for Science and Theology at Southern Baptist Theological Seminary). Saskaņā ar R. Alberta Molera juniora, Dienvidu Baptistu Teoloģiskā Semināra prezidentu, Zinātnes un Teoloģijas Centrs tika nodibināts kā “apliecinājums mūsu apņēmībai uztvert Kristiešu pasaules uzskatu, kā arī tā attīstību un pielietojumu ļoti nopietni.”*

Dembskis ir apguvis matemātiku, filosofiju un teoloģiju. Viņš ir arī Discovery Institute vecākais biedrs. Dembskis ir uzrakstījis vairākas grāmatas, kas uzbrūk evolūcijas teorijai un atbalsta ID. Pat viņa kritiķi atzīst, ka viņa grāmatas “pārsvarā ir labi uzrakstītas un pilnas ar provokatīvām idejām”.* Viņš apgalvo, ka spēj pierādīt – ir ļoti mazvarbūtīgi, ka visums un dzīvība radušies nejaušības un dabisku procesu rezultātā; tie abi visticamāk ir Kristiešu dieva saprātīgās nodoma rezultāts. Viņš arī apgalvo, ka “zinātniskas teorijas konceptuālo pamatotību nevar saglabāt bez Kristus” (Intelligent Design: The Bridge between Science and Theology, 1998, p. 209).

Viņa pamatarguments ir tāds, ka dažas lietas nevarēja rasties nejauši. Viņš ir pārliecināts, ka objektam jābūt saprātīgas radīšanas produktam, ja tas demonstrē “specifisko sarežģītību”. Ja tu atnāc mājās un uz dīvāna atrodi no kartupeļu čipšiem veidotu uzrakstu “Es tevi mīlu”, tad varbūtība, ka kaut kas tik specifisks un sarežģīts ir nejaušības rezultāts, ir praktiski nulle. Dembskis domā, ka dažas lietas dabā ļoti skaidri demonstrē specifisko sarežģītību, piemēram, acs. Līdzīgu argumentu izteica Karlislas arhidiakons Viljams Peilijs (1743-1805) savā grāmatā Natural Theology (1802). Darvins tiešām atzina – šķiet absurdi pieņemt, ka

acs ar tās nepārspējamām ierīcēm fokusa regulēšanai dažādiem attālumiem, dažādu gaismas daudzumu uztveršanai un sfēriskās un hromatiskās aberācijas korekcijai varētu būt radusies dabiskajā evolūcijā…

Taču viņš sprieda, ka

ja ir iespējams parādīt, ka pastāv daudzas pārejas no ļoti vienkāršu un neprasmīgu līdz perfektai un sarežģītai acij, un katra pāreja dod labumu tās īpašniekam; ja acs mainās ļoti lēni, un variācijas iedzimst – kā tas tiešām ir; un ja katra orgāna variācija vai modifikācija dzīvniekam mainīgajos dzīves apstākļos arvien ir derīga dzīvniekam, tad grūtības noticēt tam, ka perfekta un sarežģīta acs varētu rasties dabiskās izlases ceļā, lai gan ir nepārvaramas mūsu iztēlei, diez vai var atzīt par reālām.

Zinātne ir pierādījusi Darvina apgalvojumu (Patersons 2002). Mēs tagad zinām, ka redzes sistēma sastāv no daudziem atšķirīgiem komponentiem, kas veic tādus specializētus uzdevumus kā šķautņu vai kustības noteikšana. Optiskajam nervs sasniedz smadzenes pa diviem dažādiem ceļiem, un viens acīmredzami ir attīstījies daudz agrāk par otru. Dažādām sugām dažādos laikos ir attīstījušies dažādi vizuālo sistēmu veidi. Visas šīs sistēmas varēja izveidot saprātīgs radītājs, vienalga – Jūdaisma-Kristietības vai kāds no bezgalīgi daudzajiem citiem. Bet neviena no acs sistēmām neprasa saprātīgu radītāju tās izcelšanās vai attīstības izskaidrošanai. Daudzas pakāpeniskas izmaiņas un adaptācijas ir pietiekamas, lai izskaidrotu pat vissarežģītāko vizuālo sistēmu.

Dembskis, lai atspēkotu evolūcijas teoriju, izmanto arī daudzus matemātiskus priekšstatus. “2002. gadā viņš koncentrējās uz tā sauktajām No Free Lunch (jeb NFL) teorēmām, ko vēlīnajos deviņdesmitajos ieguva fiziķi Deivids H. Volperts un Viljams Dž. Makredijs.* Tā kā lielākā daļa no mums matemātikā nav izglītoti, šie argumenti var likties mulsinoši. Tomēr, kā atzīmē H. Allens Orrs: “Par spīti visai uzmanībai, Dembska matemātiskie apgalvojumi par radīšanu un Darvinu gandrīz pilnībā neattiecas uz tēmas būtību”.*

Visnopietnākā problēma Dembska viedoklī ir saistīta ar specifisko sarežģītību. Organismi nemēģina atbilst kādam “neatkarīgi dotam paraugam”: evolūcijai nav mērķa, un dzīvības vēsture nav mēģinājums kaut kur nokļūt. Ja tādas sarežģītas struktūras kā acs izveidošana palielina radīto pēcnācēju daudzumu, evolūcija itin labi var izveidot aci. Bet, ja tādas sarežģītas struktūras kā acs iznīcināšana palielina radīto pēcnācēju daudzumu, evolūcija tikpat priecīgi aci iznīcinās. Zivju un vēžveidīgo sugām, kas ir pārgājušas alu pilnīgajā tumsā, kur acis ir gan nevajadzīgas, gan dārgi izmaksājošas, bieži ir deģenerējušās acis vai acis, kas sāk veidoties tikai tādēļ, lai tiktu pārklātas ar ādu – traki rīki, kurus neviena saprātīga būtība neradītu. Par spīti izplūdušajām runām par radīšanu un mašīnām, organismi nepūlas realizēt kāda inženiera projektu; tie pūlas (ja vispār var teikt, ka viņi pūlas) tikai atstāt vairāk pēcnācējus nekā citi.

Vēl viena problēma ar Dembska argumentiem ir saistīta ar NFL teorēmām. Pēdējie darbi rāda, ka šīs teorēmas nav spēkā koevolūcijas gadījumā, kad divas vai vairākas sugas attīstās, reaģējot viena uz otru. Un evolūcija lielākoties ir koevolūcija. Organismi netērē lielāko daļu sava laika, piemērojoties klintīm; viņus nepārtraukti izaicina un liek piemēroties strauji mainīgā vīrusu, parazītu, plēsoņu un upuru svīta. Teorēma, kas neattiecas uz šīm situācijām, ir teorēma, kuras svarīgums bioloģijā ir neskaidrs. Tā rezultātā Deivids Volperts, viens no NFL teorēmas autoriem nesen paziņoja, ka Dembskis šīs teorēmas izmanto “fatāli neformāli un neprecīzi”. Dembska acīmredzamā atbilde bija taktiska atkāpšanās. 2002. gadā Dembskis triumfāli paziņoja, “No Free Lunch teorēma sagrauj jebkādas cerības ģenerēt specifisko sarežģītību ar evolucionāro algoritmu palīdzību”. Nu viņš saka, “Es nekad neesmu argumentējis, ka NFL teorēmas nodrošina tiešu Darvinisma atspēkojumu”. (Orrs 2005) [Piezīme: "Darvinisms" nav zinātnisks termins; tas ir polemisks apzīmējums - kā Maoisms - kas paredzēts, lai kūdītu uz opozīciju evolūcijas teorijai.]

Saskaņā ar citu kritiķi – fiziķi Viks Stendžers (“The Emperor’s New Designer Clothes”) – Dembskis matemātiku un loģiku izmanto, lai nonāktu līdz tam, ko viņš sauc par informācijas saglabāšanās likumu. “Viņš apgalvo, ka dzīvās struktūrās esošā informācija nevar tikt ģenerēta ne ar kādu nejaušības un dabas likumu kombināciju. … Dembska informācijas saglabāšanās likums nav nekas vairāk par “entropijas saglabāšanās likumu”, speciālu otrā [termodinamikas] likuma gadījumu, kas ir spēkā, ja nav nekādu disipatīvu procesu (piemēram, berze).” Taču fakts ir tāds, ka “entropiju dabīgā veidā tūkstošiem reižu dienā rada ikviena persona uz Zemes. Katru reizi, kad ir berze, tiek zaudēta informācija.”

H. Allens Orrs raksta:

Visbeidzot, saprātīgās radīšanas mācību ir grūti uztvert kā kaut ko sakarīgu, ja uz to nelūkojas politiski.

Arī kā īstu pētniecības programmu to ir grūti uztvert. Lai gan cilvēki bieži vien zinātni iztēlojas kā gudru teoriju kopumu, zinātnieki pārsvarā ir nelokāmi pragmatiķi: zinātnieku skatījumā laba teorija ir tā, kas iedvesmo jaunus eksperimentus un sniedz negaidītu ieskaitu jau pazīstamu parādību būtībā. Saskaņā ar šo standartu Darvinisms ir viena no labākajām teorijām zinātnes vēsturē: tā ir izraisījusi neskaitāmus eksperimentus (pamēģināsim atkal radīt dabiskās sugas laboratorijā – jā, tas tika darīts) un pēkšņu izpratni par kādreiz mulsinošu problēmu (kāpēc okeāniskajās salās nav vietējo sauszemes zīdītāju). Apmēram desmit gadu laikā kopš Bēhes grāmatas publikācijas ID, gluži pretēji, nav iedvesmojis nevienu netriviālu eksperimentu un nav sniedzis pārsteidzošu bioloģijas problēmu izpratni. Gadiem ritot, saprātīgās radīšanas mācība izskatās aizvien mazāk un mazāk pēc zinātnes, par ko tā sevi dēvē, un aizvien vairāk un vairāk pēc ieilguša polemikas vingrinājuma. (Orrs 2005)

Kas tālāk?

Ja mēs pieļaujam, ka visums, iespējams vai pat diezgan varbūtīgi, ir saprātīgas radīšanas rezultāts, kas ir nākamais solis? Piemēram, pieņemt, ka kāda ekosistēma ir saprātīgā radītāja veikums. Izņemot gadījumu, kurā saprātīgais radītājs ir viens no mums, t.i., cilvēks, un izņemot iespēju, ka mums ir pieredze šāda vai līdzīga veidojuma radīšanā, kā mēs varam virzīties uz priekšu šīs sistēmas izpētē? Ja vienīgais, ko mēs zinām – tas ir saprātīgas radīšanas rezultāts, taču radītājs ir no mums atšķirīga, citas pakāpes būtne, kā mēs varam virzīties uz priekšu šīs sistēmas apguvē? Tā ir iedomība – iedomāties, ka saprātīgs radītājs radītu aci tādā pašā veidā kā cilvēks-inženieris veidotu līdzīgu sistēmu ar līdzīgu funkciju. Apelējot pie “saprātīgā radītāja”, lai izskaidrotu kādu sarežģītu fenomenu, nozīmē neizskaidrot neko par fenomena saistību ar tā nepierādīto radītāju. Šāda teorija neizskaidro neko.

ID sludinātāji izcīna kauju, kas bija zaudēta jau 17. gadsimtā: cīņu par dabas izpratni no nolūka vai vienkārši darbības mehānisma skatu punktiem. Pirms 17. gadsimta starp mehānistisko un teleoloģisko skatījumu uz dabu, starp naturālo un supernaturālo skatījumu uz dabu nebija būtisku pretrunu. Dabu varēja uztvert kā milzīgu mērķtiecīgu mehānismu. Izņemot vērā ņemamo Leibnicu un viņa intelektuālie pēctečus, gandrīz visi atmeta ideju par nepieciešamību zinātniskos izskaidrojumos iekļaut teoloģiskos. Zinātniskais progress kļuva iespējams daļēji tāpēc, ka zinātnieki mēģināja aprakstīt dabas fenomenu darbību bez atsaukšanās uz to radīšanu vai sākotnējo nodomu. Jā, dievs varēja radīt visumu un dabas likumus, taču daba vienalga ir mašīna, kas mehāniski mainās un ir tā saprotama. Dievs kļuva par nevajadzīgu hipotēzi, kā Laplass reiz teica. Vai, ja kāds nespēj dzīvot bez dieviem, viņš var uzskatīt dievu par vienlīdzīgu dabai, kā Spinoza to darīja, un polemizēt, ka ticība nolūkam vai mērķim dabā pazemo dievu un ir cilvēka muļķības virsotne.*

Vai ID būtu jāmāca skolās?

Pat pēc radīšanas zinātnes kustības izgāšanās daudzi aktīvisti – daļa no tiem ir jaunās Zemes mācības piekritēji kristieši – ir mēģinājuši diskreditēt evolūciju, apgalvojot, ka ID ir zinātniska alternatīva dabiskajai izlasei. Šie cilvēki, ar Filipu Džonsonu un Discovery Institute biedriem vadībā, ir izrādījušies ļoti veiksmīgi masu mēdiju, politiķu, izglītības padomju un parastās, pārsvarā zinātniski neizglītotās*, publikas pārliecināšanā par to, ka evolūcija ir “teorija krīzes stāvoklī” un ka ID ir dzīvotspējīga evolūcijas alternatīva.* Šos divus apgalvojumus varētu pat dēvēt par ID dvīņu torņiem. Neviens no šiem apgalvojumiem nav patiess, taču tas šajā brīdī nav svarīgi, jo ticība tiem ir tik ļoti izplatīta, ka mums vēl aizvien ir jājautā, vai ID būtu jāmāca mūsu bioloģijas stundās. Šajā kustībā – kas publicētajos dokumentos nevienu dievu nenosauc par saprātīgo radītāju, taču iesāk savas publiskās prezentācijas ar kristiešu lūgšanu un nevilcinās izvēlēties kristietības dievu, kad tiek ierosināti tādi alternatīvi radītāja varianti kā citplanētieši – ir daudz liekulības un krāpšanas.* Dembskis to skaidro šādi:

Saprātīgā pirmcēloņa mācība ir pieticīga gan teoloģiski, gan filozofiski. Tā dzīvības sarežģītību un dažādību uzskata par saprāta sekām, taču šis saprāts netiek vienādots ne ar kādas reliģiskas ticības vai filosofiskas sistēmas Dievu. Kristieša, kas pieņem saprātīgā pirmsākuma mācību, uzdevums tādēļ ir formulēt tādu dabas un radīšanas teoloģiju, kura piešķir saprātīgajai radīšanai jēgu viņa kristieša ticības gaismā.*

Citiem vārdiem sakot, jūs, kristieši, zināt, ka ir saprātīgais radītājs pat tad, ja mēs neminam nekādus vārdus!

Kā pierādījums par Amerikā plaši izplatīto ticību ID dvīņu torņiem ir minams tas, ka Savienoto Valstu Prezidents (kas, iespējams, nekad nav dzirdējis par Bēhi vai Dembski un vēl jo mazāk ir lasījis kaut ko no viņu rakstītā*) ir publiski atzinis, ka ID būtu jāmāca amerikāņu skolās.* Nacionālā Zinātnes Skolotāju Asociācija (The National Science Teachers Association – NSTA), pasaules lielākā zinātnes skolotāju organizācija, izdeva paziņojumu presei, kas vēstīja, ka tā ir “satriekta un vīlusies, ka Prezidents Bušs apstiprina saprātīgā pirmcēloņa mācības pasniegšanu – patiesībā atverot ceļu nezinātnisku ideju mācīšanai tautas K-12 zinātnes mācību klasēs.”* Es saprotu, kāpēc skolotāji ir vīlušies, taču viņiem nevajadzētu izjust vilšanos. Prezidenta Buša viedoklim piekrīt miljoniem amerikāņu. Saskaņā ar neseno Harisa aptauju, tikai 12% uzskata, ka evolūciju vajadzētu mācīt, izslēdzot kreacionismu un ID.* Jebkurā gadījumā, Džons Marburgers, prezidenta zinātnes padomnieks, izskaidroja Buša piezīmi, sakot presei, ka “evolūcija ir modernās bioloģijas pamats” un “saprātīgais radītājs nav zinātnisks jēdziens”. Viņš teica, ka saprast Buša komentārus kā liecību prezidenta uzskatam par saprātīgā pirmcēloņa mācības vienlīdzīgumu ar evolūcijas teoriju nozīmē tos pārprast. “Ja publiskajās skolās kāds vēlas mācīt šādas lietas,” teica Marburger, “to vieta ir salīdzinošās reliģijas mācības kursos, kas, ņemot pašreizējo situāciju pasaulē, mūsu bērniem ir īpaši piemērots mācību priekšmets.”*

Buša komentāri masu mēdijiem sniedza attaisnojumu, lai iesaistītos cīniņā. 2005. gada 15. augustā uz Time žurnāla vāka, piemēram, bija Mikelandželo Siksta kapellas radītājs, kas ar pirkstu norādīja uz šimpanzi. “Vai Dievam ir vieta zinātnes mācību klasē?” – jautā Time. Šis raksts sniedz pārskatu par diskusiju ar lielisku karti, kurā attēloti antievolucionārie ierosinājumi, kurus šajā gadsimtā bija izvirzījušas štatu izglītības padomes, štatu likumdevēji un vietējās izglītības padomes. Ļoti maz štatu ir palikuši neskarti.

Džeiks Tappers, ABC ziņu reportieris, materiālā par jaunās Zemes mācības parku Kentuki štatā paziņoja: “Reliģiskie uzskati par radīšanu, kas izaicina vispārpieņemto zinātni, gūst atbalstu visā valstī.” Citi mēdiju pārstāvji bieži nosauc ID par jaunu, augošu izaicinājumu nedrošajai dabiskajai izlasei.*

Vairākas štatu un vietējās skolu padomes savās mācību klasēs ir ieviesušas ID. 1999. gadā Kanzasas štata izglītības padome noliedza evolūciju kā zinātnisku principu. Desmit cilvēku lielā padome nobalsoja ar sešiem pret četriem par evolūcijas teorijas izslēgšanu no zinātnes izglītības programmas. Kanzasas štata padome neaizliedza evolūcijas mācīšanu. Tikai likumdevējiem ir tādas tiesības. Padome vienkārši izņēma jebkuru evolūcijas un Lielā Sprādziena pieminēšanu no zinātnes izglītības programmas un materiāliem, ko izmantoja skolas beidzēju testēšanai. Kreacionisti, piemēram, padomes loceklis Stīvs Abrams, bijušais republikāņu partijas vadītājs, pasludināja šo lēmumu par uzvaru cīņā pret evolucionistiem. Kreacionisti vēlas, lai bērni tic, ka Dievs ir radījis viņus un citas sugas individuāli un ar nolūku. Viņi nevēlas, lai bērni domātu, ka aiz Lielā Sprādziena vai sugu evolūcijas varētu būt dievišķs spēks – jo tas pieļauj iespēju, ka kristiešu dievs var nepastāvēt. Kreacionisms apgalvo, ka dievs radīja visu – pārliecība, kas nepieļauj iespēju izskaidrot lietu esamību un būtību bez atsaukšanās uz dievu. Abrams vēlējās pievienot zinātnes izglītības programmas standartiem apgalvojumu, ka “visuma uzbūve un tās sarežģītība liek domāt par saprātīgu radītāju”, taču viņa cirkulārā loģika balsojot tika noraidīta.

Un tomēr, Kanzasas padome atzina mikroevolūciju – dabisko izlasi sugu ietvaros – par faktu. Iespējams, tie seši, kas balsoja par jaunajiem standartiem, nesaprata, ka tieši dabiskā izlase sugu ietvaros bija tā, kas Darvinam kalpoja par grūdienu viņa vispārīgās evolūcijas teorijas radīšanai. Viņi, šķiet, arī neizprot, ka teorijas evolūcija bez evolūcijas fakta nav iespējama (tāpat kā nav iespējama planetārās kustības teorija bez planetārās kustības fakta). Zinātniskās teorijas ir izskaidrojumi par lietu norisi. Neviens nemēģina izskaidrot kaut ko vēl pirms tā notikšanas. Dabiskā izlase ir viena teorija par to, kā noritējusi evolūcijas. Tā pieņem evolūciju kā faktu.

2002. gadā vēlēšanas atkal atgrieza Kanzasas štata izglītības padomē to vairākumu, kas bija noskaņots bioloģijas stundās mācīt tikai zinātni. 2004. gadā citas vēlēšanas atkal izmainīja situāciju par labu ID pārstāvjiem. Jaunā grupa sasauca noklausīšanās, lai noteiktu, vai ID ir jāmāca. Zinātniskā sabiedrība noklausīšanās boikotēja, daļēji tāpēc, ka juta – padome jau ir izdarījusi savu lēmumu par ID un evolūciju, un daļēji tāpēc, ka viņi nevēlējās radīt ID kustības zinātniskās atzīšanas ilūziju. 2005. gada 9. augustā Kanzasas štata izglītības padome nobalsoja ar 6-4 par labu jaunajam štata zinātnes izglītības standartam, kas tika sastādīts ar vietējās “saprātīgā pirmcēloņa”grupas, Intelligent Design Network, kas “sistemātiski nosoda evolūcijas teorijas zinātnisko statusu”.* Ne tikai tika pieņemti šie standarti, bet arī padome pārrakstīja zinātnes definīciju tā, ka tā vairs nebija ierobežota ar fenomenu naturālo izskaidrojumu meklēšanu.* Līdzīgi priekšlikumi tika pieņemti arī citos skolu apgabalos. Lai nu kā, 2005. gada novembrī visi astoņi skolu padomes locekļi, kas pieņēma antievolūcijas standartu Doverā, Pensilvānijā, tika izbalsoti no padomes. Jaunievēlētā padome pilnībā atbalsta ID, taču uzskata, ka tā ir reliģiska doktrīna un to vajadzētu mācīt filosofijas vai pasaules reliģiju stundās. Kā jau minēts, federālais tiesnesis viņiem piekrīt.

Politiski aktīvie kreacionisti izgāzās to mēģinājumos mācīt kreacionismu kopā ar evolūciju kā zinātni. Augstākā Tiesa lēma, ka piespiedu kreacionisma mācīšana ir līdzvērtīga reliģijas mācīšanai, ko štata skolas nevar darīt Konstitūcijas pirmā labojuma dēļ. Taču tā sauktā radīšanas zinātne nav mirusi. Tā ir tikai mainījusi taktiku. Tagad mērķis ir atspēkot evolūcijas teoriju kā vien iespējams, izmantojot jebkurus nepieciešamos līdzekļus. Šodien viena no viņu iemīļotajām taktikām visos grēkos un noziegumos vainot pareizu Bībeles studiju trūkumu un tādu “bezdievīgu” teoriju kā dabiskā izlase vai Lielais Sprādziens mācīšanu. Marks Lūi no kreacionistu grupas Answer in Genesis apsveica šo Kanzasas skolu padomes lēmumu, jo

… studentiem publiskajās skolās māca, ka evolūcija ir fakts, ka viņi ir tikai spēcīgākā izdzīvošanas produkti. … Tas rada bezjēdzības un bezcerīguma sajūtu, kas, es uzskatu, noved līdz tādām lietām kā sāpes, slepkavības un pašnāvības.

Tas, ka šos apgalvojumus neatbalsta nekādi zinātniski pierādījumi, tiem ticošo skatījumā nav svarīgi. Vienalga. Kristiešu doktrīna par iedzimto grēku izskaidro sāpju, slepkavību un pašnāvību izcelšanos; liels jums paldies.

Alabamā bioloģijas mācību grāmatas satur brīdinājumu, kas saka, ka evolūcija ir “strīdīga teorija, ko daži zinātnieki pasniedz kā dzīvo būtņu izcelšanās zinātnisku izskaidrojumu. … Neviens nebija klāt, kad dzīvība pirmoreiz parādījās uz Zemes. Tātad jebkādi apgalvojumi par dzīvības teoriju ir uzskatāmi par teoriju, nevis faktu.” Pareizi. Es minēšu – Alabamā, ja tu pamosties un redzi sniegu uz zemes, taču neviens nav redzējis to krītam, tad tu vari tikai izvirzīt hipotēzi par sniega rašanos. Lieliskais Alabamas štats acīmredzami cer, ka tā studenti ir pārāk stulbi, lai atpazītu valodu, kas mēģina maldināt un manipulēt ar viņiem.

Skolu padome Kobas apgabalā, Džordžijā, iespējams, iedvesmojās no Alabamas. 2003. gadā padome apgalvoja, ka tikai iedrošināja kritisku domāšanu, kad pieprasīja šādas uzlīmes ievietošanu visās bioloģijas mācību grāmatās:

Šī mācību grāmata satur materiālus par evolūciju. Evolūcija ir teorija, nevis fakts, par dzīvo būtņu izcelšanos. Šiem materiāliem vajadzētu pieiet bez aizspriedumiem, studēt uzmanīgi un izvērtēt kritiski.

Seši vecāki un American Civil Liberties Union iesniedza federālo sūdzību pret Kobas apgabalu par noliedzošajām uzlīmēm. 2005. gada augustā, Savienoto Valstu federālais tiesnesis Klourens Kūpers lika skolu sistēmai noņemt šīs uzlīmes. Šīs noliedzošās uzlīmes, kā lēma Tiesnesis Kūpers, ir nekonstitucionāla reliģijas sludināšana.

Nomelnojot evolūcijas teoriju, skolu padome, liekas, apliecina labi zināmo galveno alternatīvo teoriju – kreacionismu vai tā variācijas – lai gan pati uzlīme nenorāda uz kādu speciālu alternatīvo teoriju.

Skolu padomu izplatīja paziņojumu, kas norādīja, ka viņi to vienkārši nesaprot.

Mācību grāmatu uzlīmes ir pamatots un objektīvs ceļvedis zinātnes izglītībā un iedrošina studentus būt par kritiskiem domātājiem.

Sūdzētājs apgalvoja, ka uzlīmes pārkāpa baznīcas un valsts nošķirtības principu un netaisnīgi izdalīja evolūcijas teoriju no visu citu zinātnisko teoriju vidus kā aizdomīgu.

Tiesnesis Kūpers savā spriedumā gudri norādīja

Lai gan evolūcija tiek kritizēta, jo īpaši saistībā ar tās norises mehānismu, uzlīme maldina studentus par evolūcijas teorijas nozīmīgumu un vērtību zinātniskajā sabiedrībā.

Tā tiešām to dara. Fizikas vai ķīmijas grāmatās nav uzlīmju. Sociālo zinātņu grāmatās arī tādu nav. Un arī uz Bībelēm, kas pārdotas Kobas apgabalā vai citur, brīdinājuma uzlīmju nav, lai gan tām tur, iespējams, vajadzētu būt. Vienīgā teorija, ko skolu padome ir izdalījusi no citu vidus, ir evolūcijas teorija, un iemesls tiesnesim bija acīmredzams: evolūcijas teorija tiek saprasta kā norāde, ka dievs neradīja katru sugu atsevišķi un ka dievs pat nav vajadzīgs sugu radīšanai vispār. Skolu padomes locekļi un vecāku tūkstoši (precīzāk, 2300), kas viņus atbalsta, uzskata – ja evolūcijas teorija ir patiesa, tad viņu reliģiskie uzskati ir aplami. Evolūcijas pieņemšana ir vienlīdzīga ateisma pieņemšanai. Tas ir tas pats, kā ticēt, ka mums nav dvēseļu un esam tikai materiālas būtnes bez kādām pēcnāves dzīves iespējām. Saskaņā ar nesenām aptaujām, apmēram 35% amerikāņu uzskata, ka evolūcija noliedz dieva, dvēseles, pēcnāves dzīves, Bībeles patiesuma iespējamību. (Citas aptaujas rāda tādus skaitļus kā 55%. Es pieļauju, ka dažādie rezultāti ir dažādo jautājumu uzdošanas veidu un atļauto atbilžu veidu dēļ.) 2005. gada nacionālā aptauja, ko veica Harisa aptauju aģentūra, atklāja – 54% saka, ka viņi netic cilvēku attīstībai no agrākām sugām, kamēr 64% procenti tic, ka cilvēciskās būtnes ir radījis tieši dievs.

Kobas apgabala lietas lēmuma rezultātā skolu apgabals Bēbā, Arkanzasā – American Civil Liberties Union mudināts – noņēma uzlīmes, ko pats bija licis ievietot zinātnes mācību grāmatās desmit vai piecpadsmit gadus iepriekš. Uzlīmes aprakstīja evolūcijas teoriju kā “strīdīgu” un pieminēja “saprātīgu pirmcēloni” kā iespējamu dzīvības izcelšanās izskaidrojumu. Alabamas rajons tomēr nesekoja lēmumam. Viņi apgalvoja, ka neredz, kā Džordžijas štata lēmums attiecas uz viņiem.

2004. gada 9. martā Ohaio štata izglītības padome ar 13 pret 5 pieņēma to, ko tā nosauca par “Evolūcijas Teorijas Kritiskas Analīzes” plānu (“Critical Analysis of Evolution” plan). Agrīnais plāna uzmetums saturēja skaidri izteiktas norādes uz Icons of Evolution, Discovery Institute vecākā locekļa Džonatana Velsa grāmatu. Galīgais plāns nepieminēja Velsu vai viņa grāmata, taču plāna kritiķi teica, ka tas saturējis daudzas šīs grāmatas priekšstatus. Lēmuma aizstāvji to nosauca par veselā saprāta uzvaru pār zinātnisko dogmatismu. Realitātē tā ir uzvara tiem, kas vēlas, lai pareizo zinātni nosaka politiķi. Pirmais jautājums no “Evolūcijas Teorijas Kritiskās Analīzes” studentu pārdomu sadaļas ir šāds: “Kāpēc zinātniekiem ir svarīgi kritiski analizēt evolūcijas teoriju?” Šis jautājums pieņem, ka lielākā daļa zinātnieku neanalizē evolūcijas teoriju kritiski vai ka viņi nesaprot, cik svarīgi ir to darīt. Tas pieņem, ka zinātniekiem ir jāatgādina gan jautājums, gan tā svarīgums. Nodrošināt skolniekiem stundu plānu, kas netieši norāda, ka zinātnieki savus uzskatus par evolūciju ir izdomājuši bez kritiskas analīzes, būtu jocīgi, ja nebūtu tik bīstami. Bettisjū Feuers, Anti-Defamation League reģionālais direktors, pieminēja to, ka tiek veidots “ķīļa dokuments” (wedge document). Ja tu māci, ka evolūcijas teorija ir strīdīga, tad saprātīgā pirmcēloņa mācības aizstāvji iespraucas pa atvērtajām durvīm un var virzīt savus reliģiskos plānus.

Misūri štatā Pārstāvis Veins Kūpers sponsorēja likumprojektu, kas pieprasīja saprātīgā pirmcēloņa mācības mācīšanu vienkopues ar evolūcijas teoriju publiskajās sākumskolās un vidusskolās. Kūpers teica: “Mēs tikai vēlamies, lai cilvēki nenodod tālāk savus filosofiskos aizspriedumus, it kā tie būtu patiesība, lai gan tas nav pierādīts.” Viņš arī apgalvoja: “Ja mēs esam tikai matērijas gabals bezjēdzīgā visumā, tu sevi uztversi citādāk nekā tad, ja tu būtu ar nolūku radīts.” Sauciet mani par vecmodīgu, taču es nevaru iedomāties kaut ko vairāk degradējošu kā būt par matērijas gabalu, kas radīts, lai piepildītu kādas dievišķas būtnes plānu. Es nejūtu tādu bijību, kādu misters Kūpers izjūt pret ideju par būtni, kas radīta, lai pielūgtu meistaru un pakļautos viņam. Tas varbūt piešķir viņa dzīvei jēgu, taču man šķiet pazemojoši.

Ja mēs plānojam atļaut saprātīgā pirmcēloņa mācības Kristiešu versijas mācīšanu mūsu zinātnes stundās, tad, lai būtu godīgi, mums ir arī jāļauj izteikties arī ateistiskajiem Raelītiem. Tālāk lasāma šīs grupas preses relīze.

Viņa Svētība Raels sava zinātniskā un humānitārā redzējuma ārkārtējo precizitāti gūst no Ziņas, ko Viņš saņēma 1973. gadā no Elohimiem – no ļoti attīstītas cilvēcisku būtņu rases, kas dzīvo tālā mūsu galaktikas planētā. Elohimi zinātniskā ceļā, izmantojot DNS, radīja Zemes dzīvību (tai skaitā arī cilvēkus pēc sava tēla) un tika kļūdaini uzskatīts par Dievu, kas izskaidro, kāpēc vārds Elohim ir visās oriģinālajās Bībelēs. Bībele patiesībā ir ateistu grāmata, kas apraksta Zemes dzīvības zinātnisko radīšanu. Jaunais priekšstats par “Saprātīgo Radīšanu” precīzi saskan ar šo mūsu izcelšanās izskaidrojumu. Pirms trīsdesmit gadiem Elohimi paskaidroja Raelam, ka cilvēku klonēšana kopā ar atmiņas pārnesi kādu dienu ļaus cilvēkiem uz Zemes dzīvot mūžīgi. Šodien šis pareģojums ir tuvu kļūšanai par realitāti, kāda jau gadu tūkstošiem ir uz Elohimu planētas. Tieši tā Elohimi atdzīvināja Jēzu, savu ziņnesi, kā arī daudzus citus, ko viņi bija nosūtījuši cilvēces vadīšanai un kas tagad dzīvo uz viņu planētas.

Evolūcijas teorijas “kritiskai analīzei” nevajadzētu izslēgt Raela vīziju, jo īpaši, kopš pats meistars uzskata, ka ID saskan ar viņa bezdievīgo reliģiju un ateistisko Bībeli. Tas tiešām ir “alternatīvs” skatījums, ko jūs neatradīsiet lielākajā zinātnes mācību grāmatu daļā. Kāda ir iespēja, ka Ohaio – vai jebkurš cits štats – pievienos šo vai citas alternatīvas “Evolūcijas Teorijas Kritiskās Analīzes” plānam?

2004. gada oktobrī Doveras apgabala skolu padome Jorkā, Pensilvānijā, nobalsoja ar 6-3 par ID pievienošanu apgabala bioloģijas standartam. Viena Doveras padomes locekle pēc balsojuma izplūda asarās, sakot, ka viņa ir nogurusi no jautājumiem, vai viņa ir atdzimusi. Tikai viens kopienas loceklis izteicās par labu ID priekšlikumam, un viņš savus bērnus māca mājās. Viljams Bekingems, viens no padomes locekļiem, kas vadīja cīņu par ID pievienošanu bioloģijas standartam, vietējā avīzē tika nosaukts par cilvēku, kas “vienas nakts laikā ir izaicinājis cilvēku izglītību, Amerikas vēstures zināšanas un patriotismu”. Nākošajā mēnesī skolas apgabals izvēlējās četrus jaunus padomes locekļus (no 13 kandidātiem): “sludinātāju, cilvēku, kas māca savus bērnus mājās un nesūta tos publiskā skolā savas reliģiskās pārliecības dēļ, un divus ar gandrīz nekādu pieredzi valdības darbā.” Neviens no tiem, kas vērsās pret saprātīgā pirmcēloņa mācību, netika izvēlēts. Kā minēts iepriekš, lai nu kā, visi astoņi skolu padomes locekļi, kas atbalstīja 2005. gadā tikai izbalsoti no tās ārā.

Daži Doveras vecāki iesniedza sūdzību pret skolu apgabalu, pamatojoties uz to, ka ID ieviešana zinātnes stundās ir nekonstitucionāla, jo ID ir vāji maskēta reliģiska ideja. Kad federālais tiesnesis Džons E. Džouns III lēma pret skolu padomi lietā Kicmillers pret Doveru, viņš izteica komentāru par “Padomes lēmuma satriecošo muļķību … kad to nostāda pret bagātīgo faktu apjomu, kas šīs tiesas gaitā pilnībā atklājās.”

ID aizstāvju liekulīgie apgalvojumi, ka viņi ir tikai kritiski domātāji, kas aizstāv zinātni, runas brīvību un godīgumu, neapmuļķoja tiesnesi Džounsu. Par spīti faktam, ka visa plašā pasaule nu zināja par spēli, ko spēlēja ID pārstāvji, Džons G. Vests no Discovery Institute pēc lēmuma pieņemšanas izaicinoši rakstīja.

Evolucionisti mēdz sevi pasniegt kā cīnītājus par runas un akadēmisko brīvību pretstatā bezdomu dogmatismam. Taču viņi aizvien vairāk kļūst par jaunajiem dogmatiķiem, kas pieprasa juridiski apstiprinātu opozīcijas cenzūru.

Kā misters Vests labi zina, neviens tiesnesis nav pakļāvis ID cenzūrai. Tie, kas aizstāv šo filosofisko anti-zinātnes ideju, joprojām ir brīvi savā viedokļu izteikšanā. Fakts ir tāds, ka konservatīvais republikāņu tiesnesis atzina, ka ID ir tikpat nopietns zinātnisks sāncensis dabiskajai izlasei kā sešu dienu radīšana, ko veicis neredzams vīrs debesīs, vai zemes dzīvības formu radīšana citplanētiešu laboratorijā uz kādas citas planētas. Taču negaidiet, ka ID pārstāvji no Discovery Institute labosies un atzīs savu maldināšanas programmu. Viņu ir misijā ar mērķi apmulsināt cilvēkus par evolūcijas teoriju un, šķiet, tic, ka rezultāts attaisno līdzekļus. Ja viņiem ir jāmelo un jākrāpj, lai liktu cilvēkiem apšaubīt evolūcijas teoriju, tad lai tā būtu.

Tikmēr Bluftonā, Indiānā, vietējā skolu padome paziņoja, ka ID arī turpmāk būs daļa no Bluftonas-Harisona Augstskolas zinātnes programmas. Skolu padome nobalsoja ar 4-1 par to, ka turpinās pieprasīt apgabala zinātnes izglītības pārstāvjus apspriest “piemērotas teorijas” – tādas kā saprātīgā pirmcēloņa mācība un evolūcijas teorija – un nodrošināt “godīgu un sabalansētu” iepazīstināšanu ar tām, mācot par visuma un dzīvības izcelšanos. Discovery Institute puišiem vajadzētu smaidīt: lieta, kura nekādi nav saistīta ar līdzsvaru un godīgumu, nu kļuvusi par godīguma jautājumu.

Tātad, vai mums vajadzētu mācīt ID mūsu bioloģijas stundās, lai gan ID nav dzīvotspējīga dabiskās izlases alternatīva? Atbilde ir “jā, ja mēs ID mācam pareizi”. Atbilde ir “nē”, ja mēs vaicājam par ID mācīšanu, to pasniedzot par dzīvotspējīgu zinātnisku ideju, uz ko ir vērts tērēt vērtīgo mācību laiku. Mācīt ID pareizi nozīmētu demonstrēt studentiem, ka nekas zinātniski interesants nerodas no tā, ka kāds postulē ārēju aģentu kaut kā izskaidrošanai. Teikt, ka aci ir radījis Dievs vai citplanētiešu rase, nozīmē teikt: Stāvi, nemēģini to vairs izprast; padodies; nenodarbojies ar zinātni. Studentiem varētu mācīt, ka ID ir tikai viens no uzskatiem, ko daži filosofi un teologi uzskata par interesantu, taču, tā kā tas neved ne uz kādu dziļāku bioloģisko mehānismu izpratni, nenoved līdz kādiem jauniem atklājumiem vai interesantiem pētījumiem, un tam nav nekāda praktiska zinātniska pielietojuma, tam ir jāpaliek ārpus zinātnes. Labam bioloģijas skolotājam vajadzētu būt spējīgam izskaidrot, kāpēc ID, pat ja patiess, ir zinātniski neinteresants, kādu 15 vai 20 minūšu laikā. Pēc tam vajadzētu palikt vēl daudz laika, lai mācītu studentiem zinātni.

……………………………………………………………
Izmantotā literatūra un grāmatu saraksts: skatīt šeit

Filma: Judgement Day – Intelligent Design on Trial