Rokas, kas palīdz, ir labākas par lūpām, kas lūdzas
Kristiešiem ir ierasts lūgties pēc kādas nelaimes, un, lai gan nebūtu normāli liegt lūgšanas, ja tās palīdz viņiem tikt galā ar notikušo, nevajadzētu prasīt no citiem, lai viņi cienītu lūgšanas, ja tās tiek izmantotas kā reālas, būtiskas palīdzības aizvietotājs. Vai vēl ļaunāk - ja tādi reliģiskie rituāli kā lūgšanas vai psalmi tikai apslēpj citu ciešanas. Un tieši tas nesen notika Haiti pēc masīvās zemestrīces.
Foruma biedrs raksta:
Viņi Haiti dzied psalmus… tiek ziņots. Izdzīvojušie sadodas rokās un dzied reliģiskās dziesmas, daži, domājams, lai apslāpētu bēdas. Vai “attiecības” var būt vēl vairāk disfunkcionālas? “Paldies, Dievs… par manu kaimiņu nogalināšanu un manis pažēlošanu!” Sadistiski mazohistiska aina…
Kā jau minēju, es varu saprast kādu, kas vēlas lūgties vai dziedāt, ja tas patiešām palīdz viņam pārdzīvot lielu nelaimi, kas citādi būtu emocionāli un psiholoģiski graujoša. Taču es nevaru saprast vai cienīt kādu, kas izmanto reliģiju, lai izliktos, ka viss ir kārtībā, lai gan realitātē vēl aizvien visapkārt ir pamatīgas ciešanas.
Izklausās gluži kā kāda perversas persona, kas cenšas burtiski nodemonstrēt Marksa kritiku par reliģiju kā “opiju”, kas liek cilvēkiem justies labāk, bet īstenībā tikai apslēpj patiesās problēmas, kas paliek nerisinātas. Patiešām, vai kāds varētu piedāvāt labāku veidu, kā diskreditēt reliģiju par “dziedāsim slavas dziesmas Dievam, kas ļāvis mums dzīvot, un tā nomāksim nāves vaidus, kurus izdveš Dieva neizglābtie”?
Tā ir tik ierastā iekaustītas sievas atbilde: “Bet viņš vienmēr ir tik LABS. Viņš patiešām MĪL mani kā neviens cits! Jūs vienkārši NEPAZĪSTAT viņu tik labi, kā es! Es laikam būšu izdarījusi kaut ko, kāpēc viņš šoreiz tā rīkojās.”
Attiecības ar Dievu, par kurām stāsta tik daudzi kristieši, bieži izklausās tāpat kā personai, kura pastāvīgi cieš no dzīvesbiedra vardarbības. Atrunas parasti ir tik ļoti līdzīgas - vienmēr neveikli mēģinājumi racionalizēt vardarbību un vainot upurus par to, ka viņi paši ir vainīgi pie šīm ciešanām.
Lieta ir tajā, ka daudzi cilvēki, tai skaitā t.s. kristieši, neizprot, ka no Dieva (un arī no cilvēka gara) pozīcijām nāve nav nekas slikts, proti, starp stāvokļiem dzīvs un miris nav nekādas atšķirības, jo gara pasaulē neeksistē laika ierobežojumu. Tā kā nav arī telpas ierobežojumu, bet matēriju gars var radīt un pārveidot pēc savas gribas, tad tēze “Ak, Dievs, kādēļ Tu pieļāvi manas iedzīves un radinieku bojāeju!?” ir absolūti bezjēdzīga, jo Dievam nav gar to nekādas daļas.
Tas ir līdzīgi situācijai, ka apcietinātais no apžēlošanas komisijas, kura piedāvā viņu atbrīvot, pieprasa paskaidrojumus, par to, kādēļ cietuma zobu pastai ir kumelīšu, nevis piparmētru garša. Bet apžēlošanas komisijai nav nekāda sakara zobupastām un cietuma kārtības noteikumiem - vienīgais, ko tā dara - apžēlo ieslodzītos.
Rokas, kas palīdz, ir labākas par lūpām, kas lūdzas……
Labs virsraksts, bet vai autors gribēja pretnostatīt palīdzētājus Dieva lūdzējiem? Ateisti nelūdzās, bet palīdz. Teisti lūdzās, bet nepalīdz. Esmu teists. Es un mani kristīgie domubiedri saziedojām un nosūtījām Haiti atbalstam ap 2000Ls. Bet mēs lūdzamies… Mēs jau neesam rokas, kas palīdz…
Raksta autors pārstāv tos, kas dara - rokas, kas palīdz. Droši vien viņš savācis lielu ziedojumu Sarkanajam Krustam un ir jau devies uz Haiti novākt gruvešus vai kā sanitārs gadu darīs brīvprātīgo darbu Haiti slimnīcās.
@ Osis
tavs dievs nav persona?
@ petros
pretstatīti ir lūdzēji un darītāji
virsraksts:
“Rokas, kas palīdz, ir labākas par lūpām, kas lūdzas”.
teikums:
“Taču es nevaru saprast vai cienīt kādu, kas izmanto reliģiju, lai izliktos, ka viss ir kārtībā, lai gan realitātē vēl aizvien visapkārt ir pamatīgas ciešanas.”
ps
arī ateisti ziedo un palīdz
pilnīgi iespējams, ka ziedoja arī autors