Mesija pirms Jēzus?
Reliģijas visā pasaulē ir pieredzējušas fenomenu, kas nosaukts par “krīzes kultiem”. Lai gan reliģiskie un kulturālie apstākļi atšķiras, šīm kustībām tomēr ir svarīgas līdzības. Arī agrīno kristietību var viegli nosaukt par tādu “krīzes kultu” – taču interesanti, ka neviens no šiem kultiem nav parādījušies bez priekštečiem.
Neseni pierādījumi spēcīgi liecina, ka līdzīgas apokaliptiskas kustības jau eksistēja romiešu okupētajā Jūdejā jau 100 gadus pirms Jēzus. Tāpēc agrīnās kristietības izpratne tikai iegūtu no labākām zināšanām par šīm agrākajām kustībām (cik nu tādas ir iespējamas) un arī vispār no dziļākas izpratnes par krīzes kultu dabu.
Kā parādās krīzes kulti? Pirmā sastāvdaļa ir pietiekami daudz tādu cilvēku sabiedrībā, kas sāk uzskatīt, ka viņu kultūra un tradicionālais dzīves veids viņiem vairs neder. Problēma ir tāda, ka sabiedrībā notiek lielas izmaiņas – iespējams, viņus ir okupējuši svešzemju iebrucēju, vai arī jauni atklājumi un tehnoloģijas pārlieku ātri pārveido sabiedrību.
Tādēļ cilvēki tiecas atsaukt atmiņā to, ko uztver kā tikumīgākus, labākus laikus, radot jaunas sistēmas un saistības saskarsmē lielās sabiedrības ietvaros. Tiek uzskatīts, ka šis kodols uzlabos un atjaunos visu sabiedrību.
Cilvēkus šiem pūliņiem piesaista otra svarīga sastāvdaļa, kas ir viņu pašu nedrošības sajūta: viņu baida jaunās idejas vai svešās ietekmes. Viņi ir pakļauti milzīgam stresam, mēģinot funkcionēt sabiedrībā, ko vairs īsti neatzīst par savējo. Kopā ar šo ir sagatavota skatuve, lai parādītos harizmātiska personība, kas tiek uztverta kā pravietis vai mesija.
Makss Vēbers definē šādu pravietisku personību kā “pilnībā individuālu harizmas iemiesotāju, kas, pamatojoties uz savu misiju, pasludina reliģisku doktrīnu vai dievišķu pavēli. Pravieša apgalvojumi balstās personīgā atklāsmēs un harizmā. Šīs īpašības ir jāuztver kā izšķirošu pravieša pazīmi.”
Starpnieku starp cilvēkiem un dievišķo pirmām kārtām raksturo viņa personības harizma, uzsver Vēbers. Tā drīzāk ir nevis rakstura īpašība, bet gan attiecību forma starp praviešiem un viņa sekotājiem. Un notiek tas, ka laika gaitā šo abu pušu emocijas un personības sāk sajaukties.
Kad cilvēki, kas vēlās tikt vadīti, sastopas ar cilvēku, kuram ir spēja identificēt sevi ar sekotājiem un likt viņiem identificēties ar pravieti, rezultāts ir līdzīgs ķīmiskai reakcijai. Pravietis kļūst par “empātiskā spoguļa” veidu, parādot cilvēkiem ne tikai viņu ciešanas un ilgas, bet arī viņu cerības uz patiesu apņēmību un uzvaru.
Kad šīs abas puses sastopas periodā, kas ir labvēlīgs krīzes kulta attīstībai, šo attiecību spēks dramatiski palielinās. Cilvēki, kas ir pakļauti stresam un atsvešinājušies no savas kultūras, pēkšņi var neierastā veidā justies nozīmīgi un apbrīnojami.
Tas viss lieliski apraksta stāvokli, ko pieredzēja romiešiem pakļautie Jūdejas cilvēki. Viņu kultūru un reliģiju spēcīgi bija ietekmējusi romiešu un helēņu filosofija. Šādā situācijā pravietiskās un mesiāniskās personības var būt kā sēklas auglīgā augsnē. Tā bija, kad savos pirmajos gados attīstījās kristietība, taču pirms tās bija līdzīgas kustības, kas, iespējams, to ietekmēja.
Divas nesenas grāmatas apspriež šādu krīzes kultu, fokusējoties uz šādām kustībām, kas parādījās romiešu okupētajā Jūdejā pirms kristietības attīstības. Pierādījumi par vismaz vienu “Mesiju” pirms Jēzus ir atrodami Nāves Jūras manuskriptos, un tie var atstāt nopietnas sekas uz mūsu izpratni par to, kā un kāpēc parādījās kristietība.
The First Messiah: Investigating the Savior before Jesus (Michael O. Wise).
The Messiah Before Jesus: The Suffering Servant of the Dead Sea Scrolls (Israel Knohl)
Austins Klains, saite
