Labi un slikti iemesli pārliecībai

Dārgā Džuljeta!

Tagad, kad tev ir desmit gadi, es vēlos uzrakstīt tev par kaut, kas man ir ļoti svarīgs. Vai tu esi kādreiz brīnījusies, kā mēs zinām visu, ko zinām? Kā mēs zinām, piemēram, ka zvaigznes, kas izskatās kā maziņi kniepadatu dūrieni debesīs, ir patiesi lielas, Saulei līdzīgas uguns lodes un atrodas ļoti tālu? Un kā mēs zinām, ka Zeme ir mazāka lode, kas virpuļo ap vienu no šīm zvaigznēm – ap Sauli?

Atbilde uz šiem jautājumiem ir – “pierādījumi”. Dažreiz pierādījumi nozīmē tiešu redzēšanu (vai dzirdēšanu, jušanu, saošanu…), ka kaut kas ir patiesība. Astronauti ir aizceļojuši pietiekami tālu no Zemes, lai ar savām acīm redzētu, ka tā ir apaļa. Dažreiz mūsu acīm ir nepieciešama palīdzība. “Rīta zvaigzne” izskatās kā gaišs mirgojums debesīs, bet ar teleskopu tu vari redzēt, ka tā ir brīnišķīga lode – planēta, ko mēs saucam par Venēru. Kaut ko, ko tu iemācies ar tiešu redzēšanu (vai dzirdēšanu, vai jušanu…), sauc par novērojumu.

Bieži vien pierādījumi nav tikai novērojumi, taču novērojumi vienmēr ir to pamatā. Ja ir notikusi slepkavība, nereti neviens (izņemot slepkavu un upuri!), nav to novērojis. Taču detektīvi var savākt kopā daudzus citus novērojumus, kas visi var norādīt uz kādu īpašu aizdomās turamo. Ja personas pirkstu nospiedumi sakrīt ar tiem, kas atrasti uz dunča, tas ir pierādījums, ka viņš tam ir pieskāries. Tas nepierāda, ka viņš paveica slepkavību, taču tas var palīdzēt, kad to pievieno daudziem citiem pierādījumiem. Dažreiz detektīvi var domāt par ļoti daudziem pierādījumiem un pēkšņi saprast, ka tie uzreiz kļūst skaidri un saprotami, ja noziegumu ir izdarījis tas un tas.

Zinātnieki – speciālisti, kas atklāj patiesību par pasauli un visumu – bieži strādā kā detektīvi. Viņi veic minējumu (ko sauc par hipotēzi) par to, kas varētu būt patiess. Tad viņi saka sev: ja tas ir patiešām patiess, mums vajadzētu redzēt to un to. To sauc par paredzējumu. Piemēram, ja pasaule patiešām ir apaļa, mēs varam paredzēt, ka ceļotājam, kas dodas tālāk un tālāk vienā virzienā, drīz vajadzētu nonākt atpakaļ vietā, no kuras viņš ir sācis. Kad doktors saka, ka tev ir masalas, viņš nepalūkojas vienreiz uz tevi un neierauga masalas. Viņa pirmais skatiens dod viņam hipotēzi, ka tev varētu būt masalas. Tad viņš saka sev: ja viņam ir masalas, tad man vajadzētu redzēt… Tad viņš iziet cauri paredzējumu sarakstam un pārbauda tos ar savām acīm (vai tev ir pumpas?), rokām (vai tava piere ir karsta?) un ausīm (vai tavs krūškurvis sēc kā masalās?). Tikai tad viņš izlemj un saka: “Es saku, ka šim bērnam ir masalas.” Dažreiz dakteriem jāveic citi testi – tādi kā asins testi vai rentgens, kas palīdz viņu acīm, rokām un ausīm veikt novērojumus.

Veids, kā zinātnieki izmanto pierādījumus, lai iemācītos kaut ko par pasauli, ir gudrāks un sarežģītāks, nekā es varu pastāstīt īsā vēstulē. Bet tagad es vēlos novērsties no pierādījumiem, kas ir labs iemesls kaut kam noticēt, un brīdināt tevi par trim sliktiem iemesliem. Tos sauc par “tradīcijām”, “autoritāti” un “atklāsmi”.

Pirmkārt, tradīcijas. Pirms dažiem mēnešiem es biju televīzijā, lai sarunātos ar apmēram piecdesmit bērniem. Šie bērni bija uzaicināti, jo viņi bija uzaudzināti daudzās dažādās reliģijās. Daži bija uzaudzināti kā kristieši, citi kā jūdi, muslimi, hinduisti vai sikhi. Vīrs ar mikrofonu gāja no viena bērna pie cita bērna, vaicājot viņiem, kam viņi tic. Tas, ko viņi pateica, lieliski parāda tieši to, ko es domāju ar “tradīcijām”. Viņu uzskati izrādījās nekādi nesaistīti ar pierādījumiem. Viņi vienkārši izteica savu vecāku un vecvecāku uzskatus, kas arī nebija balstīti pierādījumos. Viņi teica tādas lietas kā: “Mēs, hinduisti, ticam tam un tam”, “Mēs, muslimi, ticam tam un vēl kaut kam”, “Mēs, kristieši, ticam vēl kaut kam citam”.

Protams, tā kā viņi visi ticēja dažādām lietām, viņiem visiem vienlaikus nevar būt taisnība. Vīrs ar mikrofonu to laikam saprata ļoti labi un nemaz nemēģināja likt viņiem strīdēties savā starpā par šīm atšķirībām. Bet ne jau to es vēlos šobrīd pateikt. Es vienkārši vēlos jautāt, no kurienes nāk viņu uzskati. Viņi nāk no tradīcijas. Tradīcija nozīmē uzskatus, kas pārgājuši no vecvecākiem vecākiem, tad bērniem un tālāk. Vai arī pārņemti no gadsimtiem senām grāmatām. Tradicionālie uzskati bieži sākas no gandrīz nekā; iespējams, kāds vienkārši tos izdomā līdzīgi stāstiem par Toru un Zevu. Bet pēc tam, kad tos vairākus gadsimtus nodod tālāk, skaidrais fakts, ka tie ir tik veci, padara tos ļoti īpašus. Cilvēki tic, jo vienkārši ir ticējuši tam daudzus gadsimtus. Tās ir tradīcijas.

Problēma ar tradīcijām ir tajā, ka neatkarīgi no tā, cik sen stāsts tika izdomāts, tas ir tieši tikpat patiess vai aplams kā sākumā. Ja tu izdomā stāstu, kas nav patiess, tā nodošana tālāk vairāku gadsimtu laikā nepadara to patiesāku!

Daudzi cilvēki Anglijā ir kristīti anglikāņu baznīcā, bet tas ir tikai viens no kristiešu reliģijas paveidiem. Ir arī citi paveidi – tādi kā krievu pareizticīgā, Romas katoļu un metodistu baznīcas. Viņi visi tic dažādām lietām. Jūdu reliģija un muslimu reliģija ir vēl atšķirīgākas; un ir dažādi jūdu un muslimu veidi. Cilvēki, kas tic pat tikai mazliet atšķirīgām lietām, mēdz cīnīties domstarpību dēļ. Tu tādēļ varētu nodomāt, ka viņiem jābūt patiešām labiem iemesliem – pierādījumiem – ticēt tam, kam viņi tic. Bet patiesībā viņu dažādie uzskati ir tikai dažādo tradīciju dēļ.

Parunāsim par vienu atsevišķu tradīciju. Romas katoļi tic, ka Marija, Jēzus māte, bija tik īpaša, ka nevis nomira, bet gan tika pacelta debesīs. Citas kristiešu tradīcijas nepiekrīt, sakot, ka Marija nomira kā jebkurš cits. Šīs citas reliģijas par Mariju nerunā pārāk daudz un, atšķirībā no Romas katoļiem, tās nesauc viņu par “Debesu Karalieni”. Tradīcija par to, ka viņa tika uzcelta debesīs, nav veca. Bībele neko nevēsta par viņas nāvi; patiesībā nabaga sieviete vispār ir tik tikko pieminēta Bībelē. Uzskats par to, ka viņas ķermenis tika uzcelts debesīs, netika ieviests vēl sešus gadsimtus pēc Jēzus nāves. Vispirms tas tika izdomāts līdzīgi jebkuram stāstam – tāpat, kā tika izdomāta “Sniegbaltīte”. Bet tad gadsimtu gaitā tas pārvērtās par tradīciju, un cilvēki sāka uztvert to nopietni tikai tādēļ vien, ka šis stāsts tika nodots tālāk tik daudzās paaudzēs. Jo vecāka tradīcija kļuva, jo vairāk cilvēku uztvēra to nopietni. To beidzot pieņēma par oficiālu Romas katoļu uzskatu tikai ļoti nesen, 1950. gadā, kad es biju tavā vecumā. Taču stāsts 1950. gadā nebija patiesāks kā tad, kad apmēram sešus simtus gadu pēc Marijas nāves to pirmo reizi izdomāja.

Es pie tradīcijām atgriezīšos šīs vēstules beigās, kad palūkošos uz tām savādāk. Bet vispirms man jātiek galā ar pārējiem diviem sliktajiem iemesliem kaut kam noticēt: autoritāti un atklāsmi.

Autoritāte – kā iemesls kaut kam ticēt – nozīmē ticību tāpēc, ka tev ir teicis ticēt kāds tev svarīgs cilvēks. Romas katoļu baznīcā vissvarīgākā persona ir pāvests, un cilvēki uzskata, ka viņam jābūt taisnībai tikai tāpēc, ka viņš ir pāvests. Vienā muslimu ticības paveidā svarīgie vīri ir veci vīri ar bārdām, kurus sauc par ajatollām. Daudzi muslimi šajā valstī ir gatavi veikt slepkavību vienīgi tādēļ, ka ajatollas tālā valstī viņiem to saka.

Kad es saku, ka tas bija tikai 1950. gadā, kad Romas katoļiem beidzot pateica, ka viņiem ir jātic par Marijas ķermeņa pacelšanos debesīs, es domāju to, ka 1950. gadā pāvests pateica cilvēkiem, ka viņiem ir tam jātic. Tā tas bija. Pāvests pateica, ka tā ir patiesība, tātad tai ir jābūt patiesībai! Iespējams, ka daļa no pāvesta pateiktajām lietām viņa dzīvē bija patiesas un dažas nebija. Ar to vien, ka viņš ir pāvests, nepietiek, lai visam viņa teiktajam ticētu – tāpat kā Tu netici visam citu cilvēku teiktajam. Tagadējais pāvests (1995. g.) pavēlēja saviem sekotājiem neierobežot savu mazuļu skaitu. Ja cilvēki sekotu šai autoritātei tik verdziski, kā viņš vēlētos, sekas būtu briesmīgi badi, slimības un pārapdzīvotības izraisīti kari.

Protams, pat zinātnē mēs dažreiz neesam redzējuši pierādījumus paši un mums ir jāuzticas kāda cita vārdiem par to. Es neesmu ar savām redzējis pierādījumus tam, ka gaisma ceļo ar ātrumu 300’000 kilometri sekundē. Taču es uzticos grāmatām, kas man pavēsta gaismas ātrumu. Tas izskatās kā “autoritāte”. Bet patiesībā tas ir daudz labāk par autoritāti, jo cilvēki, kas uzrakstījuši šīs grāmatas, ir redzējuši pierādījumus un jebkuram, kad vien viņš to vēlās, ir iespēja uzmanīgi aplūkot pierādījumus. Tas ir ļoti patīkami. Taču pat priesteri neapgalvo, ka viņiem būtu kādi pierādījumi par to, ka Marijas ķermenis steigā pazuda debesīs.

Trešais no sliktajiem iemesliem ticībai kaut kam saucas “atklāsme”. Ja tu 1950. gadā pajautātu pāvestam, kā viņš zināja par Marijas ķermeņa nozušanu debesīs, viņš varbūt pieminētu, ka uzzināja to “atklāsmē”. Viņš ieslēdzās savā istabā un lūdzās pēc padoma. Viņš domāja un domāja pats saviem spēkiem, un viņa iekšējā pārliecība kļuva aizvien spēcīgāka un spēcīgāka. Kad reliģiozajiem cilvēkiem iekšienē ir sajūta, ka kaut kas ir patiesība, lai gan par to nav nekādi pierādījumi, viņi šo savu sajūtu nosauc par “atklāsmi”. Ne tikai pāvesti apgalvo, ka ir piedzīvojuši atklāsmes. Tā dara daudzi reliģiozi cilvēki. Tas ir viens no viņu galvenajiem iemesliem ticēt tām lietām, kurām viņi tic. Bet vai tas ir labs iemesls?

Pieņemsim, es pasaku tev, ka tavs suns ir miris. Tu varētu būt ļoti apbēdināta un droši vien teiktu: “Vai tu esi drošs? Kā tu zini? Kā tas notika?” Tagad pieņemsim, ka es atbildētu: “Patiesībā es nezinu, vai Pepe ir miris. Man nav pierādījumu. Man ir tikai tāda dīvaina sajūta iekšienē, kas vēsta, ka viņš ir miris.” Tu varētu būt ļoti dusmīga par to, ka nobiedēju tevi, jo tu zinātu, ka iekšienes “sajūta” viena pati nav labs iemesls pārliecībai, ka suns ir miris. Tev vajag pierādījumus. Mums visiem laiku pa laikam ir iekšējas sajūtas, kas dažreiz izrādās patiesas un dažreiz nē. Turklāt, dažādiem cilvēkiem mēdz būt dažādas sajūtas, un kā lai mēs izlemjam, kura sajūtas ir patiesas? Vienīgais veids pārliecināties par suņa nāvi ir ieraudzīt viņu mirušu, vai saklausīt, ka viņa sirds ir apstājusies; vai arī saņemt ziņas no kāda, kas ir redzējis vai dzirdējis kādus reālus pierādījumus par viņa nāvi.

Dažreiz cilvēki saka, ka tev ir jātic sajūtām, kas rodas dziļi iekšienē, jo citādāk tu nekad nevarēsi būt pārliecināta par tādām lietām kā, piemēram, “Vai mana sieva mani mīl”. Bet tas ir slikts arguments. Var būt milzums argumentu, ka kāds tevi mīl. Visu cauru dienu, kad tu esi kopā ar kādu, kas tevi mīl, tu redzi un dzirdi daudzas pierādījumu kripatas, kuras kopumā summējas. Tā nav tīri iekšēja sajūta kā tā, ko priesteri sauc par atklāsmi. Tās ir ārējas lietas, kas atbalsta iekšējo sajūtu: acu skatieni, maigas notis balsī, nelieli pakalpojumi un laipnības; tie visi ir reāli pierādījumi.

Dažreiz cilvēkiem ir spēcīga iekšēja sajūta, ka kāds viņus mīl, lai gan tā nav balstīta nekādos pierādījumos, un tad viņi visdrīzāk pilnīgi maldās. Ir cilvēki ar spēcīgu iekšēju sajūtu, ka slavena filmu zvaigzne viņus mīl, lai gan īstā filmu zvaigzne nav pat satikusies ar viņiem. Šādi cilvēki savās domās ir slimi. Iekšējās sajūtas ir jābalsta pierādījumos, jo citādāk tu tām nevari uzticēties.

Iekšējās sajūtas zinātnē ir vērtīgas arī zinātnē, taču tikai kā avots idejām, kuras tu vēlāk pārbaudi ar pierādījumiem. Zinātniekam var būt “nojausma” par ideju, ko “sajūtas” vienkārši uzskata par patiesu. Tas vien nav labs iemesls būt par kaut ko pārliecinātam. Bet tas var būt labs iemesls, lai patērētu mazliet laika kāda eksperimenta veikšanai vai pierādījumu meklēšanai. Zinātnieki visu laiku izmanto iekšējās sajūtas, lai gūtu idejas. Bet tās nav neko vērtas, kamēr tās nebalstās pierādījumos.

Es apsolīju, ka es atgriezīšos pie tradīcijām un palūkošos uz tām citādākā veidā. Es pamēģināšu izskaidrot, kāpēc tradīcijas mums ir tik nozīmīgas. Jebkurš dzīvnieks ir izveidojies (procesā, ko sauc par evolūciju), lai dzīvotu normālajā tā sugas dzīves vietā. Lauvas ir izveidojušies, lai spētu labi izdzīvot Āfrikas līdzenumos. Vēzis – lai spētu labi izdzīvot saldūdenī, bet omāri – sālsūdenī. Arī cilvēki ir dzīvnieki, un arī mēs esam izveidojušies, lai spētu labi izdzīvot pasaulē, kas pilna ar… citiem cilvēkiem. Lielākā daļa no mums nemedī sev barību kā lauvas vai omāri – mēs to nopērkam no citiem cilvēkiem, kas to ir nopirkuši savukārt no citiem cilvēkiem. Mēs “peldam” cauri “cilvēku jūrai”. Tāpat kā zivij ir vajadzīgas žaunas, lai izdzīvotu ūdenī, cilvēkiem ir vajadzīgas smadzenes, kas dod viņiem spēju sadarboties ar citiem cilvēkiem. Gluži kā jūra ir pilna ar sālsūdeni, tā arī cilvēku jūra ir pilna ar grūtām lietām, ko mācīties. Piemēram, valodas.

Tu runā angliski, bet tava draudzene Anna Katrīna runā vāciski. Jūs katra runājat tādā valodā, kas padara jūs piemērotas “peldēšanai” katrai savā atšķirīgajā “cilvēku jūrai”. Valodu tālāk nodod kā tradīciju. Citas iespējas nav. Anglijā Pepe ir “dog”. Vācijā viņš ir “ein Hund”. Neviens no šiem vārdiem nav pareizāks vai patiesāks par otru. Abi ir vienkārši pārņemti no citiem. Lai kļūtu par labu “peldētāju savā cilvēku jūrā”, bērniem ir jāiemācās savas valsts valoda un daudzas citas lietas par saviem cilvēkiem; un tas nozīmē, ka viņiem ir jāuzsūc, gluži kā dzēšlapai, milzīgs tradicionālās informācijas daudzums. (Atceries – tradicionālā informācija vienkārši nozīmē lietas, kas ir nodotas no vecvecākiem vecākiem un tad bērniem.) Bērna smadzenēm jābūt kā tradicionālās informācijas sūklim. Un no bērna nevar gaidīt, ka viņš nošķirs labo un derīgo tradicionālo informāciju, piemēram, valodas vārdus, no sliktas vai muļķīgas tradicionālās informācijas, piemēram, ticības raganām un velniem, un mūžīgi dzīvām jaunavām.

Žēl, bet tur nevar neko līdzēt, jo bērniem ir lemts būt par tradicionālās informācijas sūkļiem un tāpēc viņi visticamāk ticēs visam, ko viņiem teiks pieaugušie – vienalga, vai tas būs patiesi vai aplami, labi vai slikti. Daudzas lietas, ko viņiem saka pieaugušie, ir patiesas un balstās pierādījumos vai vismaz ir saprātīgas. Bet, ja kaut kas no tā ir aplams, muļķīgs vai ļauns, bērniem nekas netraucēs ticēt arī tam. Un nu, kad bērni ir pieauguši, ko viņi dara? Protams, viņi to pavēsta nākošajai bērnu paaudzei. Tādā veidā, ja kaut kam spēcīgi notic – pat ja tās ir pilnīgas aplamības un nekad nav bijis iemesls tam ticēt – tas var turpināties mūžīgi.

Vai tas varētu būt noticis ar reliģijām? Ticība dievam vai dieviem, ticība paradīzei, ticība par Marijas nemirstību, ticība tam, ka Jēzum nekad nav bijis tēvs – cilvēks, ticība par to, ka lūgšanas tiek atbildētas, ticība, ka vīns pārtop par asinīm – neviena no šīm ticībām nebalstās kādos nopietnos pierādījumos. Un tomēr miljoniem cilvēku tam tic. Varbūt tas ir tāpēc, ka viņiem teica tam ticēt, kad viņi bija pietiekami jauni, lai ticētu jebkam.

Miljoniem citu cilvēku tic pavisam citādākām lietām, jo viņiem bērnībā pateica ko citu. Muslimu bērniem ir teiktas citādākas lietas, nekā kristiešu bērniem, un abi uzaug ar pilnīgu pārliecību, ka viņiem ir taisnība un citiem – nē. Pat kristiešu vidū Romas katoļi tic citādākām lietām nekā anglikāņi vai episkopāļi, šeikeri vai kvēkeri, mormoņi vai vasarsvētku kustības dalībnieki, un viņi visi ir pilnīgi pārliecināti, ka viņiem ir taisnība un citiem – nē. Viņi tic dažādām lietām tādu pašu iemeslu dēļ, kādēļ tu runā angliski un Anna Katrīna runā vāciski. Abas valodas savās valstīs ir īstās, kurās runāt. Taču nevar būt tā, ka atšķirīgas reliģijas ir patiesas katra “savā valstī”, jo tās apgalvo pilnīgi pretējas lietas. Marija nevar būt dzīva katoliskajā Dienvidīrijā, bet mirusi protestantu Ziemeļīrijā.

Ko mēs varam ar to visu iesākt? Tev kaut ko darīt nav viegli, jo tev ir tikai desmit gadu. Bet tu varētu to mēģināt. Nākošreiz, kad kāds tev saka kaut ko, kas izklausās svarīgi, pārdomā pie sevis: “Vai šī ir no tām lietām, ko cilvēki, iespējams, zina pierādījumu dēļ? Vai arī tā ir no tām lietām, kurām cilvēki vienīgi tic – tradīcijas, autoritātes vai atklāsmes dēļ?” Kad kāds tev teiks, ka kaut kas ir patiesība, kāpēc gan nepavaicāt viņam: “Kādi ir pierādījumi par to?” Un, ja viņš nespēs sniegt tev labu atbildi, es ceru, ka tu pārdomāsi ļoti uzmanīgi, pirms ticēsi viņa teiktajam.

Ar mīlestību,
Tētis

Autors: Richard Dawkins: Good And Bad Reasons For Believing
Raksts no grāmatas: How Things Are: A Science Tool-Kit for the Mind