“Es nešaubīgi apgalvoju,” apliecināja dievbijīgais doktors M., “ka baismīgu ciešanu eksistence neder pat kā niecīgākais arguments pret visvarena, visu zinoša un bezgalīgi labsirdīga Dieva esamību.”
“Kā tu to iedomājies?” atbildēja skeptiskais doktors X. “Iedomājies par visām tām šausmīgajām lietām pasaulē, ko mēs visiem spēkiem cenšamies novērst – no slepkavības līdz vēzim. Ja kādai cilvēciskais būtnei būtu vara atbrīvot mūs no tā visa, taču tā atteiktos to darīt, mēs nesvārstīdamies apšaubām tās tikumību. Ja Dievs pastāv, Viņam noteikti ir vajadzīgā vara, taču Viņš manāmi nespēj to izmantot. Vai tas mums nedod vismaz kaut kādu pamatu uzskatīt, ka Viņš nav perfekti labs?”
“Tas nedod pat ne vismazāko kripatu no šāda pamata,” iebilda doktors M.
“Kā tu to iedomājies?” sarauktu pieri atkārtoja doktors X.
“Mans dārgais doktors X,” teica doktors M, “vai tu atzīsti, ka ir noteikti labumi, ko nevar iegūt, kamēr tos nav ievadījušas ciešanas? Piemēram, imunizācijas pote sāp, taču tā ir nepieciešama labai veselībai, vai ne?”
“Pilnīgi pareizi,” teica doktors X.
“Un vai bērns, kas saņem šo poti, saprot, kāpēc tā ir vajadzīga, vai arī bērns vienīgi baidās no sāpēm?”
“Viņš vienīgi baidās no bailēm.”
“Vai labsirdīgs vecāks aiztaupītu bērnam sāpes, vai arī tomēr darītu to, kas nepieciešams bērna veselības nodrošināšanai, pat ja tas prasa nodarīt sāpes, ko bērns nevar saprast?”
“Protams, ka viņš sargās bērna veselību.”
“Padomā,” teica doktors M, “par to, kas mēs esam salīdzinājumā ar Dievu. Dieva zināšanas ir bezgalīgas, bet mūsu – galīgas. Tāpēc mēs Dieva priekšā esam kā bērni. Kā mēs varam zināt, vai nav kāds lielāks labums, par ko Dievs zina, bet mēs nē, ko mēs varam iegūt tikai ar savām ciešanām? Kā mēs varam zināt, ka izvarošana, slepkavība vai spīdzināšana nav mīloša ārsta veiktas imunizācijas? Fakts, ka dievs pieļauj ciešanas, nevar būt arguments pret viņa labestību, ja vien mēs negaidām to, ka jebkura dziļākā mūsu ciešanu jēga būs mums acīmredzama. Taču, tā kā starp mūsu zināšanām un Dieva zināšanām ir neizmērojams bezdibenis, mēs nevaram cerēt, ka šāda jēga mums būs acīmredzama. Tātad, nav tādu ciešanu daudzuma, kas spētu būt par pamatu argumentam pret Dieva labestību.”
“Hmm,” pārdomāja doktors X, “Es neesmu pārliecināts.”
“Cik žēl,” teica doktors M, “jo diena, kad nāks Tas Kungs, pienāks kā zaglis naktī, un tad, protams, vairs nevarēs kļūt par kristieti.”
Pagāja daži gadi, un pienāca Tā Kunga diena – kā zaglis naktī. Doktors M noteikti juta vislielāko nožēlu, ka doktors X, kas vēl aizvien nebija kļuvis par kristieti, tiks nosūtīts uz elli, bet viņš pats gaidīja savas balvas saņemšanu.
Kāds gan bija šoks, ka viņš nostājās Dieva Troņa priekšā un, tā vietā, lai aicinātu viņu mūžīgajā paradīzē, Dievs nokāpa no Torņa, turēdams rokās negantu, ar asinīm inkrustētu sitamo spriguli un sāka bez žēlastības šaustīt doktoru M, smejoties ārprātīgā priekā. Pēc vairākām stundām, kad doktors M praktiski nejūtīgs gulēja uz zemes, ar salauztiem gandrīz visiem kauliem un noplēstu gandrīz visu ādu, Dievs pamatīgi iespēra doktoram M un nosūtīja viņu kūleņu kūleņiem tieši uguns ezerā. Doktors M piezemējās blakus tikpat salauztajam doktoram X, kas, cenzdamies gūt maksimālu labumu no šīs nepatīkamās situācijas, mēģināja smēķēt savu pīpi, kas arī dega.
“Nu ko, sveiks, doktors M,” teica doktors X. “Cik neparasts ir apkārtējais skats, ja tu palūkojies: tavs bezgalīgi labsirdīgais Dievs te ir sagāzis jebkuru, nešķirojot, ir viņš kristietis vai nē, pat pēc šādas šausmīgas spīdzināšanas. Ko tu tagad domā par viņu?”
“Tieši pretēji,” teica doktors M, “nekas no tā visa pat visniecīgākajā mērā neder kā arguments pret Dieva labestību. Mēs vēl aizvien esam galīgi, un Viņš vēl aizvien ir bezgalīgs. Mēs nevaram zināt, vai nav kāds lielāks labums, kas viss šis ir nepieciešams.”
Doktors X pacēla uzacis un domīgi atbildēja – “Hmm.”
Pēc tūkstoš gadiem, pavadītiem uguns ezerā, ar jaunu, grotesku vardarbību pār visiem tā iemītniekiem no līksmā Dieva katru dienu, doktors X. atkal uzdeva jautājumu doktoram M.
“Kā tev šķiet, vai nu ir pietiekami daudz pierādījumu?”
“Nē,” teica doktors M. “Tas neder par kā sīksīka kripatiņa no pierādījumiem pret Dieva labestību. Vēl aizvien ir palicis bezgalīgs laika daudzums. Bet mēs esam pieredzējuši galīgu laika posmu. Vēl aizvien ir iespējams, ka ir kāds lielāks labums, kura dēļ ir nepieciešams šausmīgi ciest tūkstoš gadus un kas liek Dievam izturēties tā, it kā viņš izbaudītu mūsu spīdzināšanu. Mēs nevaram gaidīt, ka mēs izpratīsim tā loģiku, jo mūsu domas ir kā bērniem, salīdzinot ar Viņu.”
“Hmm,” atbildēja doktors X, izpūzdams dūmus no savas pīpes.
Pēc simts tūkstošiem mūžību miljardiem nekas nebija mainījies.
“Nu,” teica doktors X, “loģika vēl aizvien ir tā pati. Vai tu vēl aizvien domā, ka nav nekādu pierādījumu pret Dieva bezgalīgo labestību?”
“Nē,” nopūtās doktors M. “Viņš ir kroplis.”
“Jā,” teica doktors X, “Es to pamanīju jau pašā sākumā.”
– Pēcvārds
Ja jūs uztraucaties, ka es kritizēju neesošus uzskatus, es jūs saprotu, taču vispirms izlasiet viedokļu apmaiņu starp Viljamu Rovu un komandu, kuras sastāvā ir Daniels Hovards-Snaiders un Maikls Bergmans, no Maikla Pētersona grāmatas “Contemporary Debates in Philosophy of Religion” (Blackwell, 2001)
Autors: Mark I. Vuletic: Cataract
