“Vēl viena diena pilsētā. Trotuāra režģis, viens no tiem, kuram katru dienu pāri soļo miljoniem kāju, pavirzījās malā, ļaujot sievietei iekrist caurumā un nogādājot viņu slimnīcā. Iekšpilsētā 15 pēdu liela caurule nokrita no 40 stāvu debesskrāpja, iztriecoties cauri netālajai kurtuvei un ievainojot divus cilvēkus.
Blīvi piebāztā Manhetena, kurā tik daudzi taksometri pārsniedz ātrumu un kurā ir tik daudz gājēju pāreju, uz kurām paklupt un nokrist, kā arī, protams, tik daudz izvarošanu, laupīšanu un slepkavību, var šķist gluži kā uzņemšanas laukums šovam “Baiļu faktors”.”
– David Freedlander, “To fear, or not to fear, that is the question”. AM New York, 18 May 2007.
Kamēr mans rīts iesāka jauno dienu, es dienas laikrakstā ievēroju šo virsrakstu. Nešaubos, ka šī baiļu rosinošā raksta rezultātā miljoniem cilvēku izvairīsies iet pāri trotuāra režģiem, “lai tikai būtu drošībā”. Cik daudzi no viņiem ar sevišķu rūpību palūkosies abos virzienos, pirms nokāps no ietves? Galu galā, kritieni caur ietvju režģiem nav nogalinājuši nevienu cilvēku, cik man zināms, un pagaidām ir ievainojuši tikai vienu. Turpretī mašīnas Ņujorkā katru gadu nogalina 200 cilvēkus.
Šo domāšanas kļūdu sauc par “pieejamības heiristiku” (availability heuristic): ja iznākums ir vairāk pieejams apziņai, jo ir vieglāk uztverams, cilvēki tieksies to uztvert kā varbūtīgāku. Kā raksta drošības jomas profesionālis Brūss Šneiers, cilvēki pastāvīgi novērtē par zemu risku, ko rada ierasti, ikdienišķi notikumi, un pārspīlē retu, aizraujošu notikumu izraisīto risku. Citiem vārdiem:
Novitāte plus bailes veido pārspīlētu reakciju.
Es saku cilvēkiem – ja tas ir jaunumos, neuztraucieties par to. Jau pati vārda “jaunumi” definīcija ir “kaut kas ļoti reti notiekošs”. Ja kaut kas nav jaunumos, tad tas ir tik ierasts, ka vairs nav jaunumi – mašīnu avārijas, vietējā vardarbība – lūk, par ko vajadzētu uztraukties.
Šneiers sniedz vēl daudzus derīgus piemērus. Haizivju uzbrukumi šķiet daudz iespaidīgāki un biedējošāki par suņu uzbrukumiem, pat ja suņu dēļ katru gadu mirst daudz vairāk cilvēku nekā no haizivīm. Daudz vairāk cilvēkiem fobijas ir saistītas ar lidošanu, nekā ar braukšanu, lai gan braukšana ir daudz riskantāks ceļošanas veids. Mēs baidāmies no svešinieku uzbrukuma vai izvarošanas, lai gan upura radinieki vai draugi ir daudz ticamāki šāda uzbrukuma vaininieki. Teroristu uzbrukumi, līdzīgi 11. septembrim, tik ļoti mūs šausmina, ka mēs esam gatavi tērēt miljardiem dolāru, lai nodrošinātu “dzimtenes drošību”; tikmēr autoavārijas nogalina vairāk cilvēku gada laikā, nekā teroristi pa visu laiku. Mēs ar šausmām reaģējam uz tādām traģēdijām kā apšaude Virdžīnijas tehnikumā un izmisīgi domājam, kā novērst šādus gadījumus nākotnē, lai gan daudz vairāk cilvēku nogalina ikdienišķā vietējā vardarbība. Naudas izlietošana, lai aizsargātu sevi no pierastajiem draudiem, kas ir daudz vieglāk novēršami un daudz biežāk netiek ievēroti tieši tāpēc, ka ir ierasti, dotu daudz labākus rezultātus, nekā tās pašas naudas izlietošana, lai aizsargātos no ļoti retām un nevarbūtīgām nelaimēm.
“Pieejamības heiristikām” ir liela nozīme arī reliģijā. Tā kā miljardiem cilvēku dienā teic miljardiem lūgšanu, ir statistiski neizbēgami, ka dažos gadījumos lūgtais notiks vienkārši nejaušības dēļ. Kad tas notiek, ticīgie šādus gadījumus izmanto, lai reklamētu tos tuvu un tālu kā atbildes uz lūgšanu. No otras puses, daudz lielākais gadījumu skaits, kad lūgšanas nepiepildās, apziņai ir daudz grūtāk pieejams un tāpēc tiek ignorēts un aizmirsts. Šī kombinācija, kas sastāv no veiksmju iegaumēšanas un neveiksmju aizmiršanas, cilvēkiem, kas neizprot statistiku, liek domāt, ka lūgšanas ir ļoti efektīvas. Līdzīgu kļūdu var novērot ticības dziednieku gadījumā, kuri neskaitāmas reizes pārstāsta dažus gadījumus, kuros cilvēki dabīgā veidā atveseļojušies pēc “dziedināšanas”, vienlaikus noraidot daudz, daudz biežākos gadījumus, kuros cilvēki nav izveseļojušies.
Iepriekšējā rakstā no šī cikla es rakstīju par neparastiem apgalvojumiem un to, kādos apstākļos mums tiem vajadzētu ticēt vai neticēt. Taču svarīgs secinājums ir tāds, ka pat neparastu apgalvojumu patiesuma gadījumā mums nevajadzētu tiem ļaut pārmērīgi ietekmēt mūsu domāšanu. Tie joprojām pārstāv izņēmumu, nevis normu. Izpratne par šo daudzus cilvēkus varētu atturēt no māņticīgās bailēs dzimušu apgalvojumu pieņemšanas.
http://www.daylightatheism.org/2007/05/how-to-think-critically-ii.html
