Neliels ieskats Ziemassvētku vēsturē, kā radās Ziemassvētki, kādēļ radās Ziemassvētki, un kāda ir patiesā Ziemassvētku nozīme.

Par ārpusķermeņa pieredzi, kā arī pirmsnāves pieredzi, kuras viens no aspektiem var būt ārpusķermeņa pieredze, visiem interesentiem, kuri vēlas gūt vēl detalizētāku ieskatu, mēs iesakām apskatīt vienu no vislabākajiem zinātnes jaunāko un būtiskāko pētījumu apkopojumu par šiem fenomeniem, uz ko arī es podkāstā atsaucos. Tas ir pieejams grāmatas Apziņas neirozinātne nodaļā Atstājot aiz sevis dzīvi un ķermeni: Ārpusķermeņa un pirmsnāves pieredzes.

Kā arī iesakām jums noskatīties Youtube video par laboratorijas apstākļos Maiklam Šermeram mākslīgi izraisīto ārpusķermeņa pieredzi, ko podkāstā piemin Signe. Ja esam Jums radījuši interesi par kognitīvajām zinātnēm, tad varam Jums ieteikt apmeklēt Septīto starptautisko kognitīvo zinātņu, loģikas un komunikācijas simpoziju “Morāle un kognitīvās zinātnes” no 6. līdz 8. maijam (programma).

Ikvienam gribētos dzīvot pasaulē, kurā aklie varētu redzēt, kurlie dzirdēt un klibie sākt staigāt..

Bet vai tas patiešām ir iespējams?

Šī dokumentālā filma “Brīnumu pārdošana” (“Miracles for Sale”) ir viens no Derena Brauna nozīmīgākajiem projektiem, kura mērķis ir parādīt “ticības dziednieku” kaitējumu un to, kādā veidā ASV harizmātiskajās kristiešu draudzēs no cilvēkiem tiek izkrāpta nauda, solot tiem viltus veselību, un kā rezultātā daudzi ne tikai atdod savus pēdējos iztikas līdzekļus, bet arī atsakās no tradicionālās medicīnas, šādi apdraudot savu veselību un dzīvību.

Filmā lieliski tiks parādīts kā darbojas šo “ticības dziednieku” hipnotiskie paņēmieni, un šādā veidā šie mācītaji pelna miljonus. Filmas gaitā Derens Brauns apmācīs Natanu, kurš tēlos “ticības dziednieku”, lai demonstrētu kā šī, ar reliģiju saistītā, krāpniecības shēma darbojas.

Dokumentālās filmas avots: Atheist Media Blog

Esam priecīgi piedāvāt Jūsu ausīm kaut ko Latvija līdz šim nebijušu! Pirmais Latvijas ateistu podkāsts apskata jautājumu Kas ir ateisms? un dažus populārākos no maldīgajiem priekšstatiem par ateismu. Pieskaramies arī ticības neracionalitātei, “cargo” kultam, Andželīnas Džolijas pielūgšanai, cilvēktiesībām un citiem interesantiem jautājumiem.

Gaidām atsauksmes, komentārus un ķengas gan komentāros zemāk, gan komentāros izmantojot soundcloud.com iespēju komentēt ar atsauci uz konkrētu laika periodu (spied uz zilās līnijas)! Ja vēlies ar mums padiskutēt vai pat tikties aci pret aci, pievienojies mūsu draugiem.lv domu biedru grupā Ateisti & antiteisti, kā arī iemet aci mūsu Facebook lapā un seko jaunumiem Twitter.

Reklāmas plakāti atgādina sabiedrībai par Krievijas Konstitūciju

Ateistu autobusu reklāmas kampaņa, kas pirmoreiz pirms diviem gadiem tika organizēta Anglijā par saziedotiem līdzekļiem, saņēma atsaucību un kļuva populāra arī citās pasaules valstīs. Lai gan Anglijā  viss noritēja daudzmaz mierīgi un nepieciešamais finansējums tika saziedots neticami īsā laikā ar pamatīgu papildus atdevi, tad citās valstīs organizētajās ateistu kampaņās bija daudz dažādu šķēršļu.

Kā vienu no gadījumiem var minēt Jaunzēlandes ateistu organizēto kampaņu, kurā tika nolemts saziedot ap 10 000 Jaunzēlandes dolāru (tika saziedots ap 20 000) un izvietot reklāmas uz 12 Oklendas autobusiem. Diemžēl vēlāk autobusu kompānijas atteica šāda veida (anti-reliģiskas) reklāmas izvietošanu un vēlāk tika nolemts izvietot vides reklāmas ar dažādiem citātiem angļu valodā.

Līdzīgi viss noritēja ar Vācijas ateistu organizēto kampaņu, kur arī vislielākā problēma bija autobusi. Šaj kampaņai reklāmas iespējas atteica 17 Vācijas autobusu kompānijas, līdz beigās tika nolemts izmantot pašiem savus autobusus un izvadāt pasažierus pa vietām, kas saitītas ar zinātnes vēsturi.

Līdzīgas problēmas bija arī daudzās citās valstīs, ka beigās no reklāmām uz autobusiem nācās pārslēgties uz citiem reklāmas izvietošanas risinājumiem.

Krievijas ateistu reklāmas kampaņa

Tomēr atšķirībā no citām valstīm, krievijas ateistiem bija vēl lielāki sarežģījumi. Sākotnēji Krievijas organizācija “Здравомыслие” bija izplānojusi autobusu kampaņas ar saukli “По всей видимости Бога нет”, diemžēļ dēļ cenzūras nācās visu pārplānot, un patreiz tiek vākti līdzekļi, lai radītu īpašu “Ateistmobīli“:)

Bet kamēr tiek vākti līdzekļi bezdievīgajam auto, tikmēr uz Maskavas ielām jau ir ir skatāmi kampaņas ietvaros izvietotie plakāti ar citātiem no Krievijas Konstitūcijas (plakātus var apskatīt šeit). Diemžēl šie plakāti netika pasargāti no vandāļiem, un tikuši nomētāti ar olām, acīmredzot kāds neciena ne tikai Krievijas valsts likumdošanu, bet arī naidīgi bijis noskaņots pret šo reklāmas kampaņu.

Vēl lielāki postījumi tika nodarīti ēkas fasādei, kurā atrodas reklāmas aģentūra, kas izvietoja šos plakātus.

Protams beigās rodas jautajums, kas tieši ir tas, kas rada diskrimināciju, aprobežotību un negatīvu attieksmi pret šāda veida reklāmas kampaņām? Un pat tad, kad vēstījums reklāmās ir netiešs, ir diezgan negatīva pretreakcija.

p.s. Starp citu, kā būtu, ja Latvijā sarīkotu šāda veida ateistu reklāmas kampaņu un atgādinātu par sabiedrības daļu, kurā dieva klātbūtne ir apšaubāma? Viedokli pievieno komentāros..

Filmas sižets risināts ap filosofi Hipatiju, kura ir pasniedzēja slavenajā Aleksandrijas bibliotēkā, kuru vēlāk kristieši sagraus, bet senos bibliotēkas rokrakstus sadedzinās..

IMDB reitings 7.3/10

Marks Mercers piedāvā spēcīgu izskaidrojumu ne tikai tam, kāpēc reliģijas nevajadzētu pasargāt no izsmiekla un satīras, bet pat tam, kāpēc ir svarīgi, lai reliģija dažreiz būtu šādas rīcības mērķis:

Var daudz ko teikt par uzjautrināšanos par reliģiju un reliģiozajiem ticīgajiem, un noteikti daži izsmiekla gadījumi ir bērnišķīgi, nesavaldīgi vai indīgi. Taču vienu lietu nevar iebilst – tas nav nežēlīgi. Tas nav nežēlīgi, vismaz ne tā, kā ir nežēlīgi smieties par klibiem vai vājredzīgiem. Nedz klibais, nedz vājredzīgais izvēlās savu stāvokli, un viņi nevar no tā izvairīties. Bet tā nav gadījumā ar reliģioziem cilvēkiem.

Izsmiet reliģiju ir tāpat, kā izsmiet sliktu gaumi. Tas ir izsmiekls par kaut ko, ko izvēlējies pats indivīds, par ko indivīdi vēlas uzņemties atbildību. Reliģiozam ticīgajam ir visas iespējas, tāpat kā filca gleznu lietpratējam, parādīt to, ka viņa kritiķi aplami novērtē viņa nostāju.

Patiesībā es neesmu drošs, cik lielā mērā vidējais ticīgais patiešām vēlās “uzņemties atbildību” par reliģiskajām doktrīnām, kurām tic, par reliģiskajām iestādēm, pie kurām viņi pieder un kuras viņi finansiāli uztur, vai par reliģiskajiem līderiem, kuriem viņi seko un tātad sniedz tiem varu un autoritāti. Ārkārtīgi daudzas reizes esmu redzējis ticīgos, kas noniecina homoseksuāļu civilās tiesības, pamatojot to ar argumentu par homoseksualitātes “izvēlēšanos”, vienlaikus nepamanot, ka reliģija daudz lielākā mērā ir “izvēlētas” uzvedības kopums un nelīdzinās tādām iedzimtām īpašībām kā rase vai dzimums.

Ja godīgi, es nedomāju, ka vairums cilvēku uzņemtos pietiekamu atbildību par savām ideoloģijām un jo sevišķi par sekām tam, kam tic. Pat zinot par šo tendenci, es baidos, ka situācija ir vēl sliktāka, kad runa ir par reliģiju. Cilvēki apgalvo, ka pieņem noteiktas morālas nostādnes, jo to vēlās viņu dievs un tādā veidā atsakās no jebkādas atbildības gan par šīm morālajām nostādnēm, gan par jebkādām to sekām. Cilvēki balso kādā noteiktā veidā tikai dēļ tā, ko reliģiski līderi viņiem saka par svēto rakstu nozīmi un/vai viņu dievu gribu, un tā izvairās no personīgās atbildības par to, ko valdība dara viņu vārdā.

Pat bez tā visa Marks Mercers doma ir ļoti laba: neatkarīgi no reliģiozā ticīgā patiesuma vai dievbijības, viņa ticība vienalga ir viedokļa jautājums un gluži kā jebkurš cits viedoklis, to var likumīgi pakļaut gan akadēmiskai kritikai, gan tikpat labi iznīcinošam izsmieklam. Taču vienā jautājumā man ir jānošķiras no Mercera: es nevaru tik ļoti salīdzināt reliģisko ticību ar gaumes jautājumiem. Reliģiskie apgalvojumi neapšaubāmi ir par faktiskām tēmām, un tāpēc to patiesums vai aplamība ir svarīgi. Reliģiskie apgalvojumi ir daudz vairāk par vienkāršu attieksmi vai kāda māksliniecisko gaumi.

Reliģijas izsmiekls var būt ar nopietnu domu, lai gan labam izsmieklam tā nav vajadzīga un bieži nav. Tas var būt mēģinājums atbrīvot cilvēkus no reliģijas vai no sajūtas, ka reliģija ir viņiem ir nepieciešama. Tā var būt kā pulcinošs saukums sekulārisma aizstāvībai vai opozīcijai pret godbijību, ko varas iestādes izrāda pret reliģijas jūtām.

Uzskatu, ka par tādu cilvēku kā Sāra Silvermena vai Sems Hariss doto iespēju – atzīt šaubas par savu reliģisko mantojumu un noraidīt šo mantojumu – pateicību parādā ir vairāk nekā tikai daži pusaudži.

Rietumos jau izsenis tiek izmantota satīra, humors un izsmiekls, lai kritizētu reliģiju un politiku, taču dažreiz es uztraucos, ka cilvēki par to ir aizmirsuši vai, vēl ļaunāk, tā arī nekad par to nav zinājuši. Turklāt es nekad neredzu tādas sūdzības par izsmieklu pret politiķiem un politiskām partijām, kādas es redzu par izsmiekla vēršanu pret reliģiju un reliģiskām iestādēm. Šī vēlme aizsargāt reliģiju ir pastāvējusi vienmēr, taču man šķiet, ka pēdējos gados tā ir kļuvusi spēcīgāka un niknāka. Pagātnē par reliģijas izsmiešanu izslēdza no “izsmalcinātās sabiedrības”, bet tagad par to tevi var nogalināt.

Iespējams, ka šādi laiki sākās 1989. gada 14. februārī, dienā, kad par Sālmana Rušdī galvu tika izsolīta atlīdzība. Bet laikam patiesībā šis datums jāatzīmē mazliet vēlāk, kad vājā rietumu valdību atbilde uz šo saucienu uz slepkavību deva kāpinājumu vardarbībai un laupīja drosmi jautrības mīļotājiem.

Šis stāvoklis nav uzlabojies, kā rāda nesenais uzbrukums laikraksta “Jyllands-Posten” karikatūristam. Vardarbīgie panāca savu, kad valdības, laikraksti un pat universitātes, ieskaitot manējo, nostājās to pusē, ka pieprasīja mierinājumu par savām aizvainotajām jūtām, vai citādi… (Skumji, ka mana universitāte padevās pat bez šī “vai citādi”.) Mūsdienās politiskie līderi Īrijā un citās Eiropas valstīs ir aizņemti ar pretzaimošanas likumu atjaunošanu. Mēs sevi mānām, ja no saviem līderiem gaidām kaut ko labāku.

Iespējams, vislabākais veids, kā mazināt šīs briesmas, būtu tieša vēršanās pret tām. Tas varētu nozīmēt reliģijas un reliģiozo dedzīgu izsmiešanu.

Viena lieta, par kuru Marks Mercers nepavēsta, taču kas ir ļoti svarīga, ir ārkārtīgā atšķirība starp Rietumu reakciju gadījumā ar Rušdī un nesenajos gadījumos. Izdevēji, rakstnieki un intelektuāļi, no kuriem varētu sagaidīt Rietumu intelektuālo vērtību aizstāvību, bija nelokāmi Sālmana Rušdī un viņa grāmatas izdošanas tiesību aizstāvji. Karikatūristi un redaktori no “Jyllands-Posten”, pilnīgi pretēji, saņēma daudz mazāku atbalstu. Vai tas ir tādēļ, ka mainījusies attieksme, vai tādēļ, ka karikatūras bija tieša satīra, nevis tikai “intelektuāla” reliģijas aizskaršana? Abas iespējas ir satraucošas. No visiem labajiem iemesliem, kādēļ izsmiet, izzobot reliģiju vai vienkārši uzjautrināties par to, vissvarīgākais šķiet šis, par kuru mums normālā situācijā pat nevajadzētu uztraukties, – nepieciešamība saglabāt tiesības un iespēju to darīt. Mēs nevaram atļaut reliģijai, reliģiskām iestādēm, reliģiskām tradīcijām vai reliģiskiem līderiem panākt kādu priviliģētu pozīciju, no kuras tie varētu turpināt savu reliģisko viedokļu virzīšanu, vienlaikus paliekot neaizskarami atspēkojumiem, kritikai vai pat uzbrukumiem, kas tiek vērsti pret jebkuru citu viedokli jebkurā citā jomā.

Austins Klains, saite
Mercera raksts, saite

Neseni pierādījumi spēcīgi liecina, ka līdzīgas apokaliptiskas kustības jau eksistēja romiešu okupētajā Jūdejā jau 100 gadus pirms Jēzus. Tāpēc agrīnās kristietības izpratne tikai iegūtu no labākām zināšanām par šīm agrākajām kustībām (cik nu tādas ir iespējamas) un arī vispār no dziļākas izpratnes par krīzes kultu dabu.

Kā parādās krīzes kulti? Pirmā sastāvdaļa ir pietiekami daudz tādu cilvēku sabiedrībā, kas sāk uzskatīt, ka viņu kultūra un tradicionālais dzīves veids viņiem vairs neder. Problēma ir tāda, ka sabiedrībā notiek lielas izmaiņas – iespējams, viņus ir okupējuši svešzemju iebrucēju, vai arī jauni atklājumi un tehnoloģijas pārlieku ātri pārveido sabiedrību.

Tādēļ cilvēki tiecas atsaukt atmiņā to, ko uztver kā tikumīgākus, labākus laikus, radot jaunas sistēmas un saistības saskarsmē lielās sabiedrības ietvaros. Tiek uzskatīts, ka šis kodols uzlabos un atjaunos visu sabiedrību.

Cilvēkus šiem pūliņiem piesaista otra svarīga sastāvdaļa, kas ir viņu pašu nedrošības sajūta: viņu baida jaunās idejas vai svešās ietekmes. Viņi ir pakļauti milzīgam stresam, mēģinot funkcionēt sabiedrībā, ko vairs īsti neatzīst par savējo. Kopā ar šo ir sagatavota skatuve, lai parādītos harizmātiska personība, kas tiek uztverta kā pravietis vai mesija.

Makss Vēbers definē šādu pravietisku personību kā “pilnībā individuālu harizmas iemiesotāju, kas, pamatojoties uz savu misiju, pasludina reliģisku doktrīnu vai dievišķu pavēli. Pravieša apgalvojumi balstās personīgā atklāsmēs un harizmā. Šīs īpašības ir jāuztver kā izšķirošu pravieša pazīmi.”

Starpnieku starp cilvēkiem un dievišķo pirmām kārtām raksturo viņa personības harizma, uzsver Vēbers. Tā drīzāk ir nevis rakstura īpašība, bet gan attiecību forma starp praviešiem un viņa sekotājiem. Un notiek tas, ka laika gaitā šo abu pušu emocijas un personības sāk sajaukties.

Kad cilvēki, kas vēlās tikt vadīti, sastopas ar cilvēku, kuram ir spēja identificēt sevi ar sekotājiem un likt viņiem identificēties ar pravieti, rezultāts ir līdzīgs ķīmiskai reakcijai. Pravietis kļūst par “empātiskā spoguļa” veidu, parādot cilvēkiem ne tikai viņu ciešanas un ilgas, bet arī viņu cerības uz patiesu apņēmību un uzvaru.

Kad šīs abas puses sastopas periodā, kas ir labvēlīgs krīzes kulta attīstībai, šo attiecību spēks dramatiski palielinās. Cilvēki, kas ir pakļauti stresam un atsvešinājušies no savas kultūras, pēkšņi var neierastā veidā justies nozīmīgi un apbrīnojami.

Tas viss lieliski apraksta stāvokli, ko pieredzēja romiešiem pakļautie Jūdejas cilvēki. Viņu kultūru un reliģiju spēcīgi bija ietekmējusi romiešu un helēņu filosofija. Šādā situācijā pravietiskās un mesiāniskās personības var būt kā sēklas auglīgā augsnē. Tā bija, kad savos pirmajos gados attīstījās kristietība, taču pirms tās bija līdzīgas kustības, kas, iespējams, to ietekmēja.

Divas nesenas grāmatas apspriež šādu krīzes kultu, fokusējoties uz šādām kustībām, kas parādījās romiešu okupētajā Jūdejā pirms kristietības attīstības. Pierādījumi par vismaz vienu “Mesiju” pirms Jēzus ir atrodami Nāves Jūras manuskriptos, un tie var atstāt nopietnas sekas uz mūsu izpratni par to, kā un kāpēc parādījās kristietība.

The First Messiah: Investigating the Savior before Jesus (Michael O. Wise).
The Messiah Before Jesus: The Suffering Servant of the Dead Sea Scrolls (Israel Knohl)

Austins Klains, saite

Pats biežākais pārpratums par ateismu ir saistīts ar tā definīciju. Daudzi cilvēki uzstāj, ka ateisms patiešām ir Dieva esamības noliegums, taču te ir divas kļūdas. Pirmā ir izlikšanās, ka ateisms ir tikai par viņu dievu, par dievu, kas ierasts kristiešiem, jūdiem un musulmaņiem. Otrā ir koncentrēšanās uz šauru ateisma un ateistu apakškopu, izslēdzot visus pārējos. Standarta vārdnīcu definīcijas “Dieva vai dievu noliegšanu” uzskaita otrā vietā; vispirms ir “neticība dieviem vai Dievam”. Neticība nav tas pats, kas noliegums, tā ir vai nu ticības neesamība vai skepticisms.

Ko vārdnīcas saka par ateisma definīciju?

Plašas, pilnīgas vārdnīcas, definējot ateismu, izmanto “neticība Dievam vai dieviem”. Kad mēs ciešāk palūkojamies uz “neticību”, mēs redzam divas nozīmes: aktīvo un pasīvo. Pasīvajā nozīmē “neticība” vienkārši nozīmē “nav ticības” – tātad persona, kas netic apgalvojumam, var vienkārši nepieņemt apgalvojuma patiesumu, nevirzoties tālāk, kas būtu, piemēram, pretējā apgalvošana. Šī vispārējā ateisma definīcija nav jauna: ateisti to izmanto kopš 18. gadsimta vidus un vārdnīcās to var atrast jau vēlīnā 19. gadsimtā.

Kāda ir atšķirība starp ticību un neticību?

Vai neticība idejai ir vienlīdzīga ticībai, ka ideja nav patiesa. Nē: vienkārša neticība par izteikuma patiesumu nav ekvivalenta pārliecībai, ka izteikums ir aplams un ka patiess ir pretējais. Ja tu apgalvo un es neticu, man nav noteikti jāsaka, ka tavs apgalvojums ir aplams. Es varu to nesaprast pietiekami labi, lai izteiktu konkrētu viedokli. Man var trūkt informācijas, lai pārbaudītu tavu apgalvojumu. Man var būt nepietiekama interese, lai vispār par to domātu. Ir daudzi un dažādi iemesli, kāpēc es varētu kaut kam neticēt, un pati galvenā neticības nozīme ir vienkārši ticības trūkums.

Kāda ir atšķirība starp ateismu un agnosticismu?

Kad ir saprasts, ka ateisms ir tikai ticības trūkums jebkādiem dieviem, kļūst acīmredzams, ka agnosticisms nav, kā daži apgalvo, “vidusceļš” starp ateismu un teismu. Ticības esamība kāda veida dievam un ticības neesamība ietver visas iespējas; tātad katrs vai nu tic, vai arī ir bez šādas ticības. Pa vidu nekā nav. Agnosticisms ir nevis par ticību dievam, bet gan par zināšanām – sākotnēji šis termins radās, lai aprakstītu tāda cilvēka nostādni, kas neapgalvo, ka droši zina par dievu esamību vai neesamību.

Kāda ir atšķirība starp spēcīgo ateismu un vājo ateismu?

Starp ateistiem izplatītākā ateisma izpratne, “neticība kādiem dieviem”, bieži tiek saukta par “vājo” ateismu. Populārais pārpratums par ateismu kā par dievu noliegumu un skaidru noraidīšanu bieži sauc par “spēcīgo” ateismu. Šis sadalījums nav absolūts: daudzi cilvēki var būt vājie ateisti kopumā, taču spēcīgie ateisti, kad runa ir par kādiem konkrētiem dieviem. Rets cilvēks ir vājais ateists attiecībā uz visiem iespējamajiem dieviem; ne īpaši vairāk ir spēcīgo ateistu attiecībā uz visiem dieviem. Daudz izplatītāks ir šo divu sajaukums, no kura katrs tiek pieņemts, balstoties uz apstākļiem.

Ateismam ir nepieciešama akla ticība, un ateisti ir tikpat dogmatiski kā teisti

Bieži ateisti mēģina pielīdzināt ateismu teisma, apgalvojot, – lai gan teisti nevar pierādīt dieva esamību, arī ateisti nevar pierādīt, ka dieva nav. Šis apgalvojums bieži balstās kļūdainajā pieņēmumā par visu izteikumu sākotnējo vienlīdzību, kā arī kļūdainās idejās par ateisma definīciju. Neticība dieviem neprasa aklu ticību, un neticība dievu eksistencei nepadara personu par dogmatisku.

Ateisms nav reliģija, filosofija, ideoloģija vai uzskatu sistēma

Pateicoties ateisma ilgstošajai saistībai ar brīvdomāšanu, antiklerikālismu un opozīciju reliģijai, daudzi cilvēki acīmredzot pieņem, ka ateisms ir tas pats, kas anti-reliģija. Tas, savukārt, acīmredzot liek domāt cilvēkiem, ka arī pats ateisms ir reliģija – vai vismaz kāda veida antireliģiska ideoloģija, filosofija utt. Tas nav pareizi. Ateisms ir tikai teisma neesamība, tā pat nav ticība, kur nu vēl uzskatu sistēma, un tātad nevar būt nekas no iepriekš minētā.

Kāpēc ir šādi pārpratumi par ateismu?

Šādi pārpratumi rodas, jo daudzi teisti iztēlojas, ka ateisti atbilst šauram, ierobežotam priekšstatam par ateismu. Uzticēšanās negodīgiem apoloģētiem un lētām vārdnīcām tikai palielina šo problēmu. Iespējams, ka daži ateisti uzskata, ka, ja viņi apgalvo par savu dievu esamību, tad jebkurš, kas viņiem nepiekrīt, noteikti apgalvo pretējo – un tas ir ne tikai nopietna loģikas pamatu neizpratne, bet arī neizpratne par to, kā darbojas cilvēku pārliecības vai uzskatu sistēmas.

Austins Klains, saite

Kā es varu kļūt par ateistu? Kā ir būt ateistam? Vai ir kāds slepens rokasspiediens vai kaut kas līdzīgs?

Atbilde:

Tātad tu vēlies būt ateists? Vai tu patiešām vēlies, kaut varētu saukt sevi par ateistu, nevis teistu? Ja tā, tad tu esi pareizā vietā: šeit parādīšu vienkāršu un vieglu veidu, kā kļūt par ateistu. Ja tu lasi šos padomus, tu iemācīsies, ko nozīmē būt ateistam un tā varbūt arī to, kā ir būt ateistam. Maz cilvēku saprot, kas īsti ir ateists un tātad arī sekas ateismam. Taču tas nav sarežģīti.

Lūk, kas nepieciešams, lai kļūtu par ateistu:

Pirmais solis: netici nevienam dievam.

Tieši tā, otrā, trešā vai ceturtā soļa nav. Viss, kas tev jādara, – nav jātic nekādu dievu esamībai. Neviens no tālāk minētajiem soļiem nav nepieciešams, lai kļūtu par ateistu:

Tev nav jānoliedz dievu esamība
Tev nav jāpieņem, ka nav neviena dieva
Tev nav jābūt drošam par dievu neesamību
Tev nav jābūt komunistam
Tev nav jāsadumpojas pret savu ģimeni
Tev nav jāpārstāj svinēt Ziemassvētki
Tev nav jāsadedzina Jēzus attēls
Tev nav jāēd kristiešu mazuļi sātaniskos rituālos
Tev nav jābūt vienaldzīgam par reliģiju, teismu vai dieviem

Ir daudzas lietas, kuras cilvēki aplami iztēlojas kā daļu no ateisma. Ateisms nav nekas vairāk par ticības trūkumu dieviem. Katram ir tikai divas iespējas: vai nu ir ticība kāda veida dieva esamībai, vai tādas ticības nav. Šīs divas iespējas aptver visas loģiskās iespējas. Tas nozīmē, ka katrs ir vai nu teists, vai arī ateists. Nav “vidusceļa”, kurā ticība par kāda dieva esamību ir “mazliet lielāka” vai “mazliet mazāka”. Vai nu ir, vai nav.

Nonākt līdz neticībai jebkādiem dieviem var grūti. Daudziem cilvēkiem reliģija un teisms ir bijuši to dzīvēs un ģimenēs tik nozīmīgi, ka to pamešana var šķist neiespējama. Tas var prasīt pamatīgas studijas, pētījumus un pārdomas. Daudziem cilvēkiem nav laika vai vēlēšanās. Citi var baidīties no tā, ko var atklāt.

Arī pēc tam, kad esi sācis neticēt jebkādiem dieviem, var būt grūti. Tev vairs nav jādara nekas vairāk, lai būtu par ateistu, taču tas nenozīmē, kas vairs nav vispār nekā, ko darīt. Tu vari izvēlēties, vai tu pavēstīsi citiem par to un, ja to darīsi, kā to pasniegsi. Daudzi cilvēki var sākt tevi uztvert citādāk vienkārši tāpēc, ka tu vairs netici viņu dieviem. Tu vari būt norūpējies, vai zināšana par tavu ateismu nevar izraisīt diskrimināciju pret tevi darbā, piemēram.

Būt ateistam ir viegli – viss, kas vajadzīgs, ir neticēt jebkādiem dieviem. Taču dzīvot kā ateistam ne vienmēr ir tik viegli, jo daudzi cilvēki ateistus uzskata par ateistus par kaut ko nožēlojamu. Pietiekami sekulārās sabiedrībās, kurās vairums cilvēku ir ateisti, dzīvot kā ateistam ir daudz vieglāk, jo ir mazāks spiediens, kas saka, ka būt par ateistu ir amorāli, nepatriotiski vai bīstami. Vairāk reliģiozās valstīs šāds palielināts spiediens var padarīt ateista dzīvi ļoti grūtu.

Austins Klains, saite