Spāņu režisora Alehandro Amenabāra jaunākais meistardarbs ir vēsturisks ieskats par Romas impērijas pēdējām dienām. Nepārtraukts konflikts starp reliģijām noved pie masu nekārtībām un grautiņiem, kā rezultātā tiek nogalināti cilvēki, sašķelta sabiedrība, un vēlāk arī krīt pati Romas impērija. Šo konfliktu cēlonis bija impērijas jaunākā reliģija - kristietība - kas bija kļuvusi dominējošo reliģiju dumju ļautiņu, neizglītoto un vergu vidū, kas arī vēlāk izpaudās asiņainā vardarbībā.

Filmas sižets risināts ap filosofi Hipatiju, kura ir pasniedzēja slavenajā Aleksandrijas bibliotēkā, kuru vēlāk kristieši sagraus, bet senos bibliotēkas rokrakstus sadedzinās..

IMDB reitings 7.3/10

Viena īpašība, kas, šķiet, vieno visu veidu ticīgos – no fundamentālista līdz liberālim, ir šoks un šausmas, ko viņi izjūt, kad redz izsmieklu, satīru vai kāda cita veida jautrību par reliģiju. Tas nesatrauc pilnīgi visus reliģiozos ticīgos, saprotams, taču mana pieredze liecina, ka tas daudz vairāk satrauc, pat liberālos un mērenos ticīgos, nekā vairāk akadēmiska vai intelektuāla kritika. Problēma ir tāda, ka reliģijas pasargāšana no izsmiekla un satīras nav pamatotāka par tās pasargāšanu no kritikas vispār. Nav svarīgi, vai kritika ir pareiza vai neobjektīva, vai satīra ir laba vai tikai bērnišķīga.

Marks Mercers piedāvā spēcīgu izskaidrojumu ne tikai tam, kāpēc reliģijas nevajadzētu pasargāt no izsmiekla un satīras, bet pat tam, kāpēc ir svarīgi, lai reliģija dažreiz būtu šādas rīcības mērķis:

Var daudz ko teikt par uzjautrināšanos par reliģiju un reliģiozajiem ticīgajiem, un noteikti daži izsmiekla gadījumi ir bērnišķīgi, nesavaldīgi vai indīgi. Taču vienu lietu nevar iebilst – tas nav nežēlīgi. Tas nav nežēlīgi, vismaz ne tā, kā ir nežēlīgi smieties par klibiem vai vājredzīgiem. Nedz klibais, nedz vājredzīgais izvēlās savu stāvokli, un viņi nevar no tā izvairīties. Bet tā nav gadījumā ar reliģioziem cilvēkiem.

Izsmiet reliģiju ir tāpat, kā izsmiet sliktu gaumi. Tas ir izsmiekls par kaut ko, ko izvēlējies pats indivīds, par ko indivīdi vēlas uzņemties atbildību. Reliģiozam ticīgajam ir visas iespējas, tāpat kā filca gleznu lietpratējam, parādīt to, ka viņa kritiķi aplami novērtē viņa nostāju.

Patiesībā es neesmu drošs, cik lielā mērā vidējais ticīgais patiešām vēlās “uzņemties atbildību” par reliģiskajām doktrīnām, kurām tic, par reliģiskajām iestādēm, pie kurām viņi pieder un kuras viņi finansiāli uztur, vai par reliģiskajiem līderiem, kuriem viņi seko un tātad sniedz tiem varu un autoritāti. Ārkārtīgi daudzas reizes esmu redzējis ticīgos, kas noniecina homoseksuāļu civilās tiesības, pamatojot to ar argumentu par homoseksualitātes “izvēlēšanos”, vienlaikus nepamanot, ka reliģija daudz lielākā mērā ir “izvēlētas” uzvedības kopums un nelīdzinās tādām iedzimtām īpašībām kā rase vai dzimums.

Ja godīgi, es nedomāju, ka vairums cilvēku uzņemtos pietiekamu atbildību par savām ideoloģijām un jo sevišķi par sekām tam, kam tic. Pat zinot par šo tendenci, es baidos, ka situācija ir vēl sliktāka, kad runa ir par reliģiju. Cilvēki apgalvo, ka pieņem noteiktas morālas nostādnes, jo to vēlās viņu dievs un tādā veidā atsakās no jebkādas atbildības gan par šīm morālajām nostādnēm, gan par jebkādām to sekām. Cilvēki balso kādā noteiktā veidā tikai dēļ tā, ko reliģiski līderi viņiem saka par svēto rakstu nozīmi un/vai viņu dievu gribu, un tā izvairās no personīgās atbildības par to, ko valdība dara viņu vārdā.

Pat bez tā visa Marks Mercers doma ir ļoti laba: neatkarīgi no reliģiozā ticīgā patiesuma vai dievbijības, viņa ticība vienalga ir viedokļa jautājums un gluži kā jebkurš cits viedoklis, to var likumīgi pakļaut gan akadēmiskai kritikai, gan tikpat labi iznīcinošam izsmieklam. Taču vienā jautājumā man ir jānošķiras no Mercera: es nevaru tik ļoti salīdzināt reliģisko ticību ar gaumes jautājumiem. Reliģiskie apgalvojumi neapšaubāmi ir par faktiskām tēmām, un tāpēc to patiesums vai aplamība ir svarīgi. Reliģiskie apgalvojumi ir daudz vairāk par vienkāršu attieksmi vai kāda māksliniecisko gaumi.

Reliģijas izsmiekls var būt ar nopietnu domu, lai gan labam izsmieklam tā nav vajadzīga un bieži nav. Tas var būt mēģinājums atbrīvot cilvēkus no reliģijas vai no sajūtas, ka reliģija ir viņiem ir nepieciešama. Tā var būt kā pulcinošs saukums sekulārisma aizstāvībai vai opozīcijai pret godbijību, ko varas iestādes izrāda pret reliģijas jūtām.

Uzskatu, ka par tādu cilvēku kā Sāra Silvermena vai Sems Hariss doto iespēju - atzīt šaubas par savu reliģisko mantojumu un noraidīt šo mantojumu - pateicību parādā ir vairāk nekā tikai daži pusaudži.

Rietumos jau izsenis tiek izmantota satīra, humors un izsmiekls, lai kritizētu reliģiju un politiku, taču dažreiz es uztraucos, ka cilvēki par to ir aizmirsuši vai, vēl ļaunāk, tā arī nekad par to nav zinājuši. Turklāt es nekad neredzu tādas sūdzības par izsmieklu pret politiķiem un politiskām partijām, kādas es redzu par izsmiekla vēršanu pret reliģiju un reliģiskām iestādēm. Šī vēlme aizsargāt reliģiju ir pastāvējusi vienmēr, taču man šķiet, ka pēdējos gados tā ir kļuvusi spēcīgāka un niknāka. Pagātnē par reliģijas izsmiešanu izslēdza no “izsmalcinātās sabiedrības”, bet tagad par to tevi var nogalināt.

Iespējams, ka šādi laiki sākās 1989. gada 14. februārī, dienā, kad par Sālmana Rušdī galvu tika izsolīta atlīdzība. Bet laikam patiesībā šis datums jāatzīmē mazliet vēlāk, kad vājā rietumu valdību atbilde uz šo saucienu uz slepkavību deva kāpinājumu vardarbībai un laupīja drosmi jautrības mīļotājiem.

Šis stāvoklis nav uzlabojies, kā rāda nesenais uzbrukums laikraksta “Jyllands-Posten” karikatūristam. Vardarbīgie panāca savu, kad valdības, laikraksti un pat universitātes, ieskaitot manējo, nostājās to pusē, ka pieprasīja mierinājumu par savām aizvainotajām jūtām, vai citādi… (Skumji, ka mana universitāte padevās pat bez šī “vai citādi”.) Mūsdienās politiskie līderi Īrijā un citās Eiropas valstīs ir aizņemti ar pretzaimošanas likumu atjaunošanu. Mēs sevi mānām, ja no saviem līderiem gaidām kaut ko labāku.

Iespējams, vislabākais veids, kā mazināt šīs briesmas, būtu tieša vēršanās pret tām. Tas varētu nozīmēt reliģijas un reliģiozo dedzīgu izsmiešanu.

Viena lieta, par kuru Marks Mercers nepavēsta, taču kas ir ļoti svarīga, ir ārkārtīgā atšķirība starp Rietumu reakciju gadījumā ar Rušdī un nesenajos gadījumos. Izdevēji, rakstnieki un intelektuāļi, no kuriem varētu sagaidīt Rietumu intelektuālo vērtību aizstāvību, bija nelokāmi Sālmana Rušdī un viņa grāmatas izdošanas tiesību aizstāvji. Karikatūristi un redaktori no “Jyllands-Posten”, pilnīgi pretēji, saņēma daudz mazāku atbalstu. Vai tas ir tādēļ, ka mainījusies attieksme, vai tādēļ, ka karikatūras bija tieša satīra, nevis tikai “intelektuāla” reliģijas aizskaršana? Abas iespējas ir satraucošas. No visiem labajiem iemesliem, kādēļ izsmiet, izzobot reliģiju vai vienkārši uzjautrināties par to, vissvarīgākais šķiet šis, par kuru mums normālā situācijā pat nevajadzētu uztraukties, - nepieciešamība saglabāt tiesības un iespēju to darīt. Mēs nevaram atļaut reliģijai, reliģiskām iestādēm, reliģiskām tradīcijām vai reliģiskiem līderiem panākt kādu priviliģētu pozīciju, no kuras tie varētu turpināt savu reliģisko viedokļu virzīšanu, vienlaikus paliekot neaizskarami atspēkojumiem, kritikai vai pat uzbrukumiem, kas tiek vērsti pret jebkuru citu viedokli jebkurā citā jomā.

Austins Klains, saite
Mercera raksts, saite

Reliģijas visā pasaulē ir pieredzējušas fenomenu, kas nosaukts par “krīzes kultiem”. Lai gan reliģiskie un kulturālie apstākļi atšķiras, šīm kustībām tomēr ir svarīgas līdzības. Arī agrīno kristietību var viegli nosaukt par tādu “krīzes kultu” – taču interesanti, ka neviens no šiem kultiem nav parādījušies bez priekštečiem.

Neseni pierādījumi spēcīgi liecina, ka līdzīgas apokaliptiskas kustības jau eksistēja romiešu okupētajā Jūdejā jau 100 gadus pirms Jēzus. Tāpēc agrīnās kristietības izpratne tikai iegūtu no labākām zināšanām par šīm agrākajām kustībām (cik nu tādas ir iespējamas) un arī vispār no dziļākas izpratnes par krīzes kultu dabu.

Kā parādās krīzes kulti? Pirmā sastāvdaļa ir pietiekami daudz tādu cilvēku sabiedrībā, kas sāk uzskatīt, ka viņu kultūra un tradicionālais dzīves veids viņiem vairs neder. Problēma ir tāda, ka sabiedrībā notiek lielas izmaiņas – iespējams, viņus ir okupējuši svešzemju iebrucēju, vai arī jauni atklājumi un tehnoloģijas pārlieku ātri pārveido sabiedrību.

Tādēļ cilvēki tiecas atsaukt atmiņā to, ko uztver kā tikumīgākus, labākus laikus, radot jaunas sistēmas un saistības saskarsmē lielās sabiedrības ietvaros. Tiek uzskatīts, ka šis kodols uzlabos un atjaunos visu sabiedrību.

Cilvēkus šiem pūliņiem piesaista otra svarīga sastāvdaļa, kas ir viņu pašu nedrošības sajūta: viņu baida jaunās idejas vai svešās ietekmes. Viņi ir pakļauti milzīgam stresam, mēģinot funkcionēt sabiedrībā, ko vairs īsti neatzīst par savējo. Kopā ar šo ir sagatavota skatuve, lai parādītos harizmātiska personība, kas tiek uztverta kā pravietis vai mesija.

Makss Vēbers definē šādu pravietisku personību kā “pilnībā individuālu harizmas iemiesotāju, kas, pamatojoties uz savu misiju, pasludina reliģisku doktrīnu vai dievišķu pavēli. Pravieša apgalvojumi balstās personīgā atklāsmēs un harizmā. Šīs īpašības ir jāuztver kā izšķirošu pravieša pazīmi.”

Starpnieku starp cilvēkiem un dievišķo pirmām kārtām raksturo viņa personības harizma, uzsver Vēbers. Tā drīzāk ir nevis rakstura īpašība, bet gan attiecību forma starp praviešiem un viņa sekotājiem. Un notiek tas, ka laika gaitā šo abu pušu emocijas un personības sāk sajaukties.

Kad cilvēki, kas vēlās tikt vadīti, sastopas ar cilvēku, kuram ir spēja identificēt sevi ar sekotājiem un likt viņiem identificēties ar pravieti, rezultāts ir līdzīgs ķīmiskai reakcijai. Pravietis kļūst par “empātiskā spoguļa” veidu, parādot cilvēkiem ne tikai viņu ciešanas un ilgas, bet arī viņu cerības uz patiesu apņēmību un uzvaru.

Kad šīs abas puses sastopas periodā, kas ir labvēlīgs krīzes kulta attīstībai, šo attiecību spēks dramatiski palielinās. Cilvēki, kas ir pakļauti stresam un atsvešinājušies no savas kultūras, pēkšņi var neierastā veidā justies nozīmīgi un apbrīnojami.

Tas viss lieliski apraksta stāvokli, ko pieredzēja romiešiem pakļautie Jūdejas cilvēki. Viņu kultūru un reliģiju spēcīgi bija ietekmējusi romiešu un helēņu filosofija. Šādā situācijā pravietiskās un mesiāniskās personības var būt kā sēklas auglīgā augsnē. Tā bija, kad savos pirmajos gados attīstījās kristietība, taču pirms tās bija līdzīgas kustības, kas, iespējams, to ietekmēja.

Divas nesenas grāmatas apspriež šādu krīzes kultu, fokusējoties uz šādām kustībām, kas parādījās romiešu okupētajā Jūdejā pirms kristietības attīstības. Pierādījumi par vismaz vienu “Mesiju” pirms Jēzus ir atrodami Nāves Jūras manuskriptos, un tie var atstāt nopietnas sekas uz mūsu izpratni par to, kā un kāpēc parādījās kristietība.

The First Messiah: Investigating the Savior before Jesus (Michael O. Wise).
The Messiah Before Jesus: The Suffering Servant of the Dead Sea Scrolls (Israel Knohl)

Austins Klains, saite

Ateisma definīcijas neizpratne

Pats biežākais pārpratums par ateismu ir saistīts ar tā definīciju. Daudzi cilvēki uzstāj, ka ateisms patiešām ir Dieva esamības noliegums, taču te ir divas kļūdas. Pirmā ir izlikšanās, ka ateisms ir tikai par viņu dievu, par dievu, kas ierasts kristiešiem, jūdiem un musulmaņiem. Otrā ir koncentrēšanās uz šauru ateisma un ateistu apakškopu, izslēdzot visus pārējos. Standarta vārdnīcu definīcijas “Dieva vai dievu noliegšanu” uzskaita otrā vietā; vispirms ir “neticība dieviem vai Dievam”. Neticība nav tas pats, kas noliegums, tā ir vai nu ticības neesamība vai skepticisms.

Ko vārdnīcas saka par ateisma definīciju?

Plašas, pilnīgas vārdnīcas, definējot ateismu, izmanto “neticība Dievam vai dieviem”. Kad mēs ciešāk palūkojamies uz “neticību”, mēs redzam divas nozīmes: aktīvo un pasīvo. Pasīvajā nozīmē “neticība” vienkārši nozīmē “nav ticības” – tātad persona, kas netic apgalvojumam, var vienkārši nepieņemt apgalvojuma patiesumu, nevirzoties tālāk, kas būtu, piemēram, pretējā apgalvošana. Šī vispārējā ateisma definīcija nav jauna: ateisti to izmanto kopš 18. gadsimta vidus un vārdnīcās to var atrast jau vēlīnā 19. gadsimtā.

Kāda ir atšķirība starp ticību un neticību?

Vai neticība idejai ir vienlīdzīga ticībai, ka ideja nav patiesa. Nē: vienkārša neticība par izteikuma patiesumu nav ekvivalenta pārliecībai, ka izteikums ir aplams un ka patiess ir pretējais. Ja tu apgalvo un es neticu, man nav noteikti jāsaka, ka tavs apgalvojums ir aplams. Es varu to nesaprast pietiekami labi, lai izteiktu konkrētu viedokli. Man var trūkt informācijas, lai pārbaudītu tavu apgalvojumu. Man var būt nepietiekama interese, lai vispār par to domātu. Ir daudzi un dažādi iemesli, kāpēc es varētu kaut kam neticēt, un pati galvenā neticības nozīme ir vienkārši ticības trūkums.

Kāda ir atšķirība starp ateismu un agnosticismu?

Kad ir saprasts, ka ateisms ir tikai ticības trūkums jebkādiem dieviem, kļūst acīmredzams, ka agnosticisms nav, kā daži apgalvo, “vidusceļš” starp ateismu un teismu. Ticības esamība kāda veida dievam un ticības neesamība ietver visas iespējas; tātad katrs vai nu tic, vai arī ir bez šādas ticības. Pa vidu nekā nav. Agnosticisms ir nevis par ticību dievam, bet gan par zināšanām – sākotnēji šis termins radās, lai aprakstītu tāda cilvēka nostādni, kas neapgalvo, ka droši zina par dievu esamību vai neesamību.

Kāda ir atšķirība starp spēcīgo ateismu un vājo ateismu?

Starp ateistiem izplatītākā ateisma izpratne, “neticība kādiem dieviem”, bieži tiek saukta par “vājo” ateismu. Populārais pārpratums par ateismu kā par dievu noliegumu un skaidru noraidīšanu bieži sauc par “spēcīgo” ateismu. Šis sadalījums nav absolūts: daudzi cilvēki var būt vājie ateisti kopumā, taču spēcīgie ateisti, kad runa ir par kādiem konkrētiem dieviem. Rets cilvēks ir vājais ateists attiecībā uz visiem iespējamajiem dieviem; ne īpaši vairāk ir spēcīgo ateistu attiecībā uz visiem dieviem. Daudz izplatītāks ir šo divu sajaukums, no kura katrs tiek pieņemts, balstoties uz apstākļiem.

Ateismam ir nepieciešama akla ticība, un ateisti ir tikpat dogmatiski kā teisti

Bieži ateisti mēģina pielīdzināt ateismu teisma, apgalvojot, - lai gan teisti nevar pierādīt dieva esamību, arī ateisti nevar pierādīt, ka dieva nav. Šis apgalvojums bieži balstās kļūdainajā pieņēmumā par visu izteikumu sākotnējo vienlīdzību, kā arī kļūdainās idejās par ateisma definīciju. Neticība dieviem neprasa aklu ticību, un neticība dievu eksistencei nepadara personu par dogmatisku.

Ateisms nav reliģija, filosofija, ideoloģija vai uzskatu sistēma

Pateicoties ateisma ilgstošajai saistībai ar brīvdomāšanu, antiklerikālismu un opozīciju reliģijai, daudzi cilvēki acīmredzot pieņem, ka ateisms ir tas pats, kas anti-reliģija. Tas, savukārt, acīmredzot liek domāt cilvēkiem, ka arī pats ateisms ir reliģija – vai vismaz kāda veida antireliģiska ideoloģija, filosofija utt. Tas nav pareizi. Ateisms ir tikai teisma neesamība, tā pat nav ticība, kur nu vēl uzskatu sistēma, un tātad nevar būt nekas no iepriekš minētā.

Kāpēc ir šādi pārpratumi par ateismu?

Šādi pārpratumi rodas, jo daudzi teisti iztēlojas, ka ateisti atbilst šauram, ierobežotam priekšstatam par ateismu. Uzticēšanās negodīgiem apoloģētiem un lētām vārdnīcām tikai palielina šo problēmu. Iespējams, ka daži ateisti uzskata, ka, ja viņi apgalvo par savu dievu esamību, tad jebkurš, kas viņiem nepiekrīt, noteikti apgalvo pretējo – un tas ir ne tikai nopietna loģikas pamatu neizpratne, bet arī neizpratne par to, kā darbojas cilvēku pārliecības vai uzskatu sistēmas.

Austins Klains, saite

Jautājums:

Kā es varu kļūt par ateistu? Kā ir būt ateistam? Vai ir kāds slepens rokasspiediens vai kaut kas līdzīgs?

Atbilde:

Tātad tu vēlies būt ateists? Vai tu patiešām vēlies, kaut varētu saukt sevi par ateistu, nevis teistu? Ja tā, tad tu esi pareizā vietā: šeit parādīšu vienkāršu un vieglu veidu, kā kļūt par ateistu. Ja tu lasi šos padomus, tu iemācīsies, ko nozīmē būt ateistam un tā varbūt arī to, kā ir būt ateistam. Maz cilvēku saprot, kas īsti ir ateists un tātad arī sekas ateismam. Taču tas nav sarežģīti.

Lūk, kas nepieciešams, lai kļūtu par ateistu:

Pirmais solis: netici nevienam dievam.

Tieši tā, otrā, trešā vai ceturtā soļa nav. Viss, kas tev jādara, - nav jātic nekādu dievu esamībai. Neviens no tālāk minētajiem soļiem nav nepieciešams, lai kļūtu par ateistu:

Tev nav jānoliedz dievu esamība
Tev nav jāpieņem, ka nav neviena dieva
Tev nav jābūt drošam par dievu neesamību
Tev nav jābūt komunistam
Tev nav jāsadumpojas pret savu ģimeni
Tev nav jāpārstāj svinēt Ziemassvētki
Tev nav jāsadedzina Jēzus attēls
Tev nav jāēd kristiešu mazuļi sātaniskos rituālos
Tev nav jābūt vienaldzīgam par reliģiju, teismu vai dieviem

Ir daudzas lietas, kuras cilvēki aplami iztēlojas kā daļu no ateisma. Ateisms nav nekas vairāk par ticības trūkumu dieviem. Katram ir tikai divas iespējas: vai nu ir ticība kāda veida dieva esamībai, vai tādas ticības nav. Šīs divas iespējas aptver visas loģiskās iespējas. Tas nozīmē, ka katrs ir vai nu teists, vai arī ateists. Nav “vidusceļa”, kurā ticība par kāda dieva esamību ir “mazliet lielāka” vai “mazliet mazāka”. Vai nu ir, vai nav.

Nonākt līdz neticībai jebkādiem dieviem var grūti. Daudziem cilvēkiem reliģija un teisms ir bijuši to dzīvēs un ģimenēs tik nozīmīgi, ka to pamešana var šķist neiespējama. Tas var prasīt pamatīgas studijas, pētījumus un pārdomas. Daudziem cilvēkiem nav laika vai vēlēšanās. Citi var baidīties no tā, ko var atklāt.

Arī pēc tam, kad esi sācis neticēt jebkādiem dieviem, var būt grūti. Tev vairs nav jādara nekas vairāk, lai būtu par ateistu, taču tas nenozīmē, kas vairs nav vispār nekā, ko darīt. Tu vari izvēlēties, vai tu pavēstīsi citiem par to un, ja to darīsi, kā to pasniegsi. Daudzi cilvēki var sākt tevi uztvert citādāk vienkārši tāpēc, ka tu vairs netici viņu dieviem. Tu vari būt norūpējies, vai zināšana par tavu ateismu nevar izraisīt diskrimināciju pret tevi darbā, piemēram.

Būt ateistam ir viegli – viss, kas vajadzīgs, ir neticēt jebkādiem dieviem. Taču dzīvot kā ateistam ne vienmēr ir tik viegli, jo daudzi cilvēki ateistus uzskata par ateistus par kaut ko nožēlojamu. Pietiekami sekulārās sabiedrībās, kurās vairums cilvēku ir ateisti, dzīvot kā ateistam ir daudz vieglāk, jo ir mazāks spiediens, kas saka, ka būt par ateistu ir amorāli, nepatriotiski vai bīstami. Vairāk reliģiozās valstīs šāds palielināts spiediens var padarīt ateista dzīvi ļoti grūtu.

Austins Klains, saite

Pirmo reizi iedzimtā grēka ideja ir atrodama nevis 1. Mozus grāmatā, kur it kā vajadzētu notikt šim liktenīgajam notikumam, bet gan Paula sarakstītās Romiešu grāmatas piektajā nodaļā. Saskaņā ar Paulu, cilvēce tika nolādēta, jo Ādams grēkoja, ēdot no labā un ļaunā atzīšanas koka. Pauls to pasniedz šādi:

Tātad, kā viena cilvēka vainas dēļ pasaulē ienācis grēks un ar grēku - nāve, tā visu cilvēku dzīvē ienākusi nāve, jo visi viņi ir grēkojuši. (Romiešu 5:12)
Jo, kā Ādamā visi mirst, tāpat arī Kristū visi tiks dzīvi darīti. (1. Korintiešiem 15:22)
(Tāpat pievērsiet uzmanību Romiešu 5:12.)

Par spīti šiem skaidrajiem apgalvojumiem no Paula puses, kur mēs varam atrast tiem pamatojumu 1. Mozus grāmatā? Tur Dievs paziņo par visādiem sodiem un lāstiem pār Ādamu, Ievu un zemisko čūsku - būs jāstrādā, lai iegūtu pārtiku, jācieš dzemdību sāpes, mīdīs utt. Te ir attiecīgais fragments:

Un Dievs Tas Kungs sacīja čūskai: “Tādēļ ka tu to esi darījusi, tu esi nolādēta visu lopu un lauku zvēru vidū! Uz sava vēdera tev būs līst un pīšļus ēst visas tavas mūža dienas. Un Es celšu ienaidu starp tevi un sievu, starp tavu dzimumu un sievas dzimumu. Tas tev sadragās galvu, bet tu viņam iekodīsi papēdī.” Sievai Viņš sacīja: “Vairodams Es vairošu tavas sāpes un tavu radību mokas - sāpēs tev būs bērnus dzemdēt; un tev būs kārot pēc sava vīra, un viņam būs valdīt pār tevi.” Un cilvēkam Viņš sacīja: “Tā kā tu esi klausījis savas sievas balsij un esi ēdis no šī koka, par kuru Es tev pavēlēju, sacīdams: tev nebūs no tā ēst, - lai zeme ir nolādēta tevis dēļ; tev, smagi strādājot, būs maizi ēst visas sava mūža dienas. Ērkšķus un dadžus lai tā tev dod, no lauka augiem tev būs pārtikt. Sava vaiga sviedros tev būs maizi ēst, līdz kamēr tu atkal atgriezies pie zemes, jo no tās tu esi ņemts: jo tu esi pīšļi, un pie pīšļiem tev atkal būs atgriezties.” (1. Mozus 3:14-19)

Nevienā vietā mēs neredzam neko, ko varētu nosaukt par “iedzimtā grēka” lāstu, kas uzlikts visiem Ādama pēcnācējiem. Jā, viņu dzīvēm jākļūst grūtākām par to, ko viņi pieredzējuši iepriekš; taču kur tajā visā parādās “grēka” lāsts?

Vēl svarīgāk, kur ir kādas norādes, ka grēku “jāizpērk” tieši Jēzum? Kristietība ļoti vēlas pasniegt sevi kā loģisku un teoloģisku jūdaisma pēcteci, taču, ja kristietība vienkārši izgudro konceptu un vienkārši pievieno to jūdu stāstiem, ir grūti saskatīt, kā tad īsti tiek sasniegts šis mērķis.

Pārējā Vecā Derība kristiešu teoloģijai šai jomā nekādi nepalīdz: no šīs 1. Mozus grāmatas vietas līdz pat Maleahija grāmatai nav ne mazākās norādes par iedzimto grēku, kas iedzimst visos cilvēkos caur Ādamu. Ir daudzi stāsti par Dievu, kas sadusmojas uz visu cilvēci kopumā vai tikai uz ebrejiem, tādējādi Dievam ir daudzas iespējas norādīt, ka jebkurš ir “grēcīgs” tieši Ādama dēļ. Taču mēs to nekur nevaram izlasīt.

Tālāk, nav nekā par to, ka ikviens, kas nav “kopā” ar Dievu, dosies uz elli un tiks mocīts - vēl viens kristiešu teoloģijas aspekts, kas ir cieši saistīts ar iedzimto grēku, jo tieši šī grēka dēļ mēs tiekam automātiski nosodīti. Tev šķiet, ka Dievam būtu pietiekami daudz sirds, lai pieminētu kaut ko tik svarīgu, vai ne?

Tā vietā Dieva sodi ir pilnībā fiziski un pasaulīgi: tie izpaužas šeit un tagad, nevis pēcsaulē. Kā arī nekur neparādās, ka Jēzus būtu kaut kā saistīts ar Ādamu un iedzimto grēku. Pēc visa spriežot, Paula interpretācija nebalstās reālajā stāstā - un tā ir problēma, jo šīs interpretācijas aplamība nozīmē visas kristietības pestīšanas shēmas sabrukšanu.

Austins Klains, saite

Dievs un vardarbība laulībā:

Kristiešu vidū ir ierasts salīdzināt attiecības starp cilvēci un Dievu ar attiecībām starp vīru un sievu. Dievs ir nama “galva”, kuram cilvēce ir parādā paklausību, cieņu un godāšanu. Parasti šīs attiecības tiek attēlotas kā mīlošas, taču Dievs pārāk daudzos veidos uzvedas drīzāk kā vardarbīgs dzīvesbiedrs, kurš pazīst tikai mīlestību, izmantojot iebiedēšanu un vardarbību. Laulības vardarbības klasisko pazīmju un simptomu pārskats atklāj to, cik vardarbīgas ir cilvēku “attiecības” ar Dievu.

Upuri baidās no pāridarītāja:

Pāridarītāji iedveš bailes saviem dzīvesbiedriem; ticīgajiem ir pavēlēts baidīties Dievu. Pāridarītāji ir neparedzami un pakļauti dramatiskām garastāvokļa maiņām; Dievs svārstās no mīlestības līdz vardarbībai un atpakaļ. Upuri izvairās no tēmām, kas sadusmo pāridarītāju; ticīgie izvairās runāt par noteiktām lietām, lai izvairītos no Dieva sadusmošanas. Pāridarītāji liek justies tā, it kā no attiecībām nebūtu iespējams izbēgt; ticīgajiem tiek teikts, ka nav iespējams izvairīties no Dieva dusmām un nākotnes soda.

Pāridarītāji izmanto draudus un iebiedēšanu, lai panāktu pakļaušanos:

Vardarbība ir galvenais līdzeklis, ar kura palīdzību komunicē pāridarītāji - pat ar saviem dzīvesbiedriem, kurus viņi it kā mīlot. Pāridarītāji nav vardarbīgi tikai pret saviem dzīvesbiedriem - viņi izmanto vardarbību arī pret nedzīviem objektiem, dzīvniekiem un citiem, lai iedvestu vēl lielākas bailes un panāktu pakļaušanos savām vēlmēm. Dievs tiek attēlots kā personība, kas izmanto vardarbību, lai piespiestu cilvēkus pakļauties noteiktām prasībām, un Elle ir maksimālais vardarbības drauds. Dievs var pat sodīt veselu tautu par dažu tās cilvēku pārkāpumiem.

Pāridarītāji neļauj upurim piekļūt resursiem:

Lai panāktu lielāku kontroli pār upuri, pāridarītāji neļaus piekļūt svarīgiem resursiem, tā padarot upuri vēl atkarīgāku. Resursi, kas tiek šādi izmantoti, ietver naudu, kredītkartes, pieeju transportam, medikamentiem vai pat pārtikai. Arī Dievs tiek attēlots kā personība, kas panāk kontroli pār cilvēkiem, kontrolējot to resursus - ja cilvēki ir nepietiekami padevīgi, Dievs var, piemēram, likt iznīkt ražai vai sabojāt ūdeni. Galveno dzīves vajadzību piepildīšana ir atkarīga no paklausības Dievam.

Pāridarītāji iedveš upuriem nepilnvērtības sajūtu:

Tālāk, lai izrādītu savu kontroli pār upuri, tiek izmantota nepilnvērtības sajūtas iedvešana viņiem. Panākot, ka viņi jūtas nevērtīgi, bezpalīdzīgi un nespējīgi izdarīt kaut ko pareizi, viņiem tiek atņemta pašpārliecība, kas nepieciešama, lai aizstāvētos pret pāridarītāju un pretotos vardarbībai. Ticīgajiem ir mācīts, ka viņi bezcerīgi grēcinieki, kas nav spējīgi izdarīt neko pareizi un nav spējīgi dzīvot labi, piedienīgi vai morāli neatkarīgi no Dieva. Viss labais, ko ticīgie sasniedz, ir pateicoties Dievam, nevis viņu pašu pūliņiem.

Upuri jūt, ka ir pelnījuši sodu no pāridarītāja:

Daļa no upura iedrošināšanas justies nepilvērtīgam ir likt viņiem justies tā, it kā viņi patiešām ir pelnījuši to vardarbību, no kuras cieš. Ja pāridarītāja ir tiesīgs sodīt upuri, tad upurim ir grūti iebilst, vai ne? Arī Dievam tiek piedēvētas pamatotas tiesības sodīt cilvēci - visi cilvēki ir tik grēcīgi un samaitāti, ka ir pelnījuši mūžību ellē (kuru radījis Dievs). Viņu vienīgā cerība ir tas, ka Dievs var apžēloties par viņiem un izglābt viņus.

Pāridarītāji neuzticas upuriem:

Vēl viena daļa no upura nepilnvērtības sajūtas radīšanas ir nodrošināt to, ka viņi zina, cik maz pāridarītājs viņiem uzticas. Upurim netiek uzticēta patstāvīgi lēmum, apģērba izvēle, patstāvīga iepirkšanās vai kaut kas cits. Upuris tiek arī izolēts no savas ģimenes tā, ka nevar atrast palīdzību. Arī Dievs tiek attēlots kā personība, kas izturās pret cilvēkiem tā, it kā viņi nebūtu spējīgi neko izdarīt pareizi vai izdarīt paši savus secinājumus (piemēram, par morāles problēmām).

Pāridarītāja emocionālā atkarība no upura:

Lai gan pāridarītāji iedrošina upuru nepilnvērtības sajūtu, patiesībā problēmas ar pašapziņu ir tieši pāridarītājam. Pāridarītāji iedrošina emocionālu atkarību, jo viņi paši ir emocionāli atkarīgi - tas rada galēji greizsirdīgu un kontrolējošu uzvedību. Arī Dievs tiek attēlots kā atkarīgs no cilvēku pielūgsmes un mīlestības. Dievs parasti tiek aprakstīts kā greizsirdīgs un nespējīgs pārdzīvot, ja cilvēki novēršas. Dievs ir visvarens, taču nespēj tikt galā ar vismazākajām problēmām.

Upura vainošana par pāridarītāja darbībām:

Upuriem parasti liek justies atbildīgiem par visām pāridarītāja darbībām, ne tikai par saņemto sodu nopelnīšanu. Tādā veidā upuriem tiek iedvests, ka tā ir viņu vaina, ja pāridarītājs kļūst dusmīgs, domā par pašnāvību vai vienkārši kaut kas noiet greizi. Arī cilvēce tiek vainota par visu, kas noiet greizi - lai gan Dievs radīja cilvēci un var apturēt jebkuru nevēlamo darbību, visa atbildība par visu pasaules ļaunumu gulst pilnībā uz cilvēcisko būtņu pleciem.

Kāpēc upuri paliek kopā ar saviem pāridarītājiem?:

Kāpēc sievietes paliek kopā ar vardarbīgajiem vīriem, kas viņām nodara pāri? Kāpēc viņas vienkārši nesavāc mantas un nedodas prom, uzsākot jaunu dzīvi tikai sev kaut kur citur, kopā ar cilvēkiem, kas patiešām ciena un godā viņas kā vienlīdzīgas, neatkarīgas cilvēciskas būtnes? Iepriekš aprakstītajām vardarbības pazīmēm vajadzētu palīdzēt atbildēt uz šiem jautājumiem: sievietes ir tik ļoti emocionāli un psiholoģiski sagrautas, ka viņām pietrūkst gara spēka, lai darītu nepieciešamo. Viņām nav pietiekami pārliecības, lai uzskatītu, ka viņas ir spējīgas dzīvot bez vīrieša, kas viņām nepārtraukti stāstītu, ka tikai viņš ir spējīgs mīlēt tik pretīgu un nevērtīgu cilvēku kā viņas.

Iespējams, nelielu ieskatu šajā jautājumā var gūt, pārfrāzējot jautājumu un jautājot, kāpēc cilvēki nepamet emocionāli un psiholoģiski vardarbīgās attiecības, kuru izveidošana ar Dievu tiek no viņiem gaidīta? Dieva esamība šajā gadījumā nav būtiska - būtisks ir tas, kā cilvēki ir iemācīti uztver sevi un savu pasauli, kā arī tas, kas ar viņiem notiks, ja viņi izdarīs kļūdu un mēģinās pamest attiecības, lai paši kaut kur citur veidotu labāku dzīvi.

Sievietēm, kas cieš no vardarbības, apgalvo, ka viņas nevar izdarīt pašas savu izvēli un ka viņu dzīvesbiedrs ieradīsies pēc viņām, lai sodītu vai pat nogalinātu viņas. Ticīgajiem tiek teikts, ka viņi nevar paveikt neko vērtīgu bez Dieva, ka viņi ir tik nevērtīgi, ka tikai Dieva bezgalīgās mīlestības dēļ viņš vispār viņus mīl; ja viņi uzgriezīs muguru Dievam, viņi tiks sodīti ar mūžību ellē. Šī “mīlestība”, ko Dievs izjūt pret cilvēci, ir tāda pati, kā “mīlestība”, ko izjūt pāridarītājs, kas draud, uzbrūk un ir vardarbīgs, lai panāktu savu.

Tādas reliģijas kā kristietība ir pāridarītājas tik lielā mērā, cik ļoti tās iedrošina cilvēkus justies neadekvātiem, nevērtīgiem, atkarīgiem un pelnījušiem bargu sodu. Šādas reliģijas ir pāridarītājas tik lielā mērā, cik ļoti tās māca cilvēkiem pieņemt tāda dieva esamību, kas, ja būtu cilvēks, jau sen būtu ieslodzīts cietumā par visu savu amorālo un vardarbīgo uzvedību.

Austins Klains, saite

Kristieši parasti pasniedz savu sludināšanu kā altruisma, nevis savtīguma izpausmi. Var likties, ka viņi tikai mēģina izplatīt savu ideoloģiju, iespējams ar mērķi justies racionālākiem, ja pietiekami daudz citu cilvēku viņiem piekrīt, taču realitātē viņi apgalvo, ka tikai vēlas brīdināt cilvēkus par briesmīgajām sekām, kādas ir, ja nepakļaujas Dievam. Vai tas patiešām ir brīdinājums, vai arī viņi patiesībā ir tikai dedzīgi drauda ziņneši?

Eupraxsophy raksta:

Ja kāds vēlās tevi brīdināt par briesmām, tad tas ir tādēļ, ka viņš ir norūpējies par tevi, bet, ja kāds tev draud, viņš ir norūpējies par sevi.

Bībele nebrīdina mūs par iespējamām briesmām, tā mums draud ar briesmām. Tas ir tādēļ, ka šis Dievs ir norūpējies par sevi, nevis par citiem. Mums nav jāseko viņa piemēram, bet gan viņa pavēlēm. Un tā sauktās sekas par nepakļaušanos nav taisnīgas. Patiess taisnīgums nav atbildības aizvietotājs. Patiess taisnīgums ir atbildība par visu, kas attiecas tikai uz tiem, kas tiešām ir atbildīgi. Es neesmu atbildīgs par ļaunuma radīšanu un neesmu atbildīgs arī par paša pastāvēšanu. Ja šis Dievs radīja visu, vai atbildīgam nevajadzētu būt vispirms viņam? Atriebība apmierina tikai bezatbildīgumu un lepnumu. Tas nav patiess taisnīgums. Un tā nav patiesa morāla vērtība. Lepnums ir visa ļaunuma sakne. Lepnums ir gļēvulis, kas ir pārāk nobijies, lai atzītu patiesību par sevi. Un maldināšana ir tā gudrība. Tā ir muļķu gudrība, kas ir pilna negodīguma.

Tad kāpēc Dievam vajadzētu maldināt grēcīgos? Vai maldināšana nav grēcīgā ceļš? Cik daudz godīguma kādam piemīt, ja viņam nākas aptraipīt patiesību ar maldiem? Kā tas nākas, ka Dievs no mums gaida piedošanu ienaidniekiem, kamēr viņš pats atsakās piedot saviem? Kas ir ļaunākais, ko Sātans izdarīja Dievam? Aizskāra viņa lepnumu? Ja viss, ko būtu izdarījuši mani ienaidnieki, būtu mana lepnuma aizskaršana, es to būtu pat ļoti pelnījis.

Un no tā teists iegūst savas morālās vērtības. No Dieva, kas ir bezatbildīgs un pārpilns lepnuma.

Patiess brīdinājums izskatītos līdzīgi šim: “Te viens trakojošs psihiski slimais izkļuvis brīvībā, un viņš nodarīs tev neizmērojamas ciešanas, ja vien tu nedarīsi tieši to, ko viņš saka, un nepārliecināsiet viņu, ka jūs turklāt mīlat viņu vairāk par jebko citu.” Tā vietā mēs saņemam draudus, kas būtībā saka: “Ja tu nekļūsi līdzīgs man un nepakļausies manam kungam, viņš tev liks visu mūžību ciest neizmērojamas ciešanas - un viņš turklāt rīkosies pilnīgi pareizi.”

No otras puses, ja patiesība būtu tik acīmredzama, vairāk cilvēkiem kļūtu skaidrāks tas, cik gan kristietība patiesībā ir amorāla.

Kristiešiem ir ierasts lūgties pēc kādas nelaimes, un, lai gan nebūtu normāli liegt lūgšanas, ja tās palīdz viņiem tikt galā ar notikušo, nevajadzētu prasīt no citiem, lai viņi cienītu lūgšanas, ja tās tiek izmantotas kā reālas, būtiskas palīdzības aizvietotājs. Vai vēl ļaunāk - ja tādi reliģiskie rituāli kā lūgšanas vai psalmi tikai apslēpj citu ciešanas. Un tieši tas nesen notika Haiti pēc masīvās zemestrīces.

Foruma biedrs raksta:

Viņi Haiti dzied psalmus… tiek ziņots. Izdzīvojušie sadodas rokās un dzied reliģiskās dziesmas, daži, domājams, lai apslāpētu bēdas. Vai “attiecības” var būt vēl vairāk disfunkcionālas? “Paldies, Dievs… par manu kaimiņu nogalināšanu un manis pažēlošanu!” Sadistiski mazohistiska aina…

Kā jau minēju, es varu saprast kādu, kas vēlas lūgties vai dziedāt, ja tas patiešām palīdz viņam pārdzīvot lielu nelaimi, kas citādi būtu emocionāli un psiholoģiski graujoša. Taču es nevaru saprast vai cienīt kādu, kas izmanto reliģiju, lai izliktos, ka viss ir kārtībā, lai gan realitātē vēl aizvien visapkārt ir pamatīgas ciešanas.

Izklausās gluži kā kāda perversas persona, kas cenšas burtiski nodemonstrēt Marksa kritiku par reliģiju kā “opiju”, kas liek cilvēkiem justies labāk, bet īstenībā tikai apslēpj patiesās problēmas, kas paliek nerisinātas. Patiešām, vai kāds varētu piedāvāt labāku veidu, kā diskreditēt reliģiju par “dziedāsim slavas dziesmas Dievam, kas ļāvis mums dzīvot, un tā nomāksim nāves vaidus, kurus izdveš Dieva neizglābtie”?

Tā ir tik ierastā iekaustītas sievas atbilde: “Bet viņš vienmēr ir tik LABS. Viņš patiešām MĪL mani kā neviens cits! Jūs vienkārši NEPAZĪSTAT viņu tik labi, kā es! Es laikam būšu izdarījusi kaut ko, kāpēc viņš šoreiz tā rīkojās.”

Attiecības ar Dievu, par kurām stāsta tik daudzi kristieši, bieži izklausās tāpat kā personai, kura pastāvīgi cieš no dzīvesbiedra vardarbības. Atrunas parasti ir tik ļoti līdzīgas - vienmēr neveikli mēģinājumi racionalizēt vardarbību un vainot upurus par to, ka viņi paši ir vainīgi pie šīm ciešanām.

Desmitiem sociāli-ekonomisko rādītāju analīze 17 augošās “pirmās pasaules” valstīs nav apstiprinājuši hipotēzi par to, ka augsts reliģiozitātes līmenis veicina sabiedrības labklājību. Tieši pretēji, balstoties visos izmantotajos rādītājos, visvairāk reliģiozajās sabiedrības izrādījās vismazākā labklājība.

Starp sociologiem nav vienota uzskata par to, kāda loma - negatīva vai pozitīva - ir reliģijai mūsdienu augsti attīstītajās sabiedrībās. Vieni autori apgalvo, ka masveida ticība dievam vai dieviem, kuri atbalsta augstas morāles uzvedību un soda par grēkiem, veicina sabiedrības labklājību (noziedzības, korupcijas samazināšanos, ekonomisko uzplaukumu utt.). Citi pētnieki pierāda, ka saprātīga sekulāro valdību politika ir daudz svarīgāka sabiedrības uzplaukumam par masveida iedzīvotāju reliģiozitāti. Daži fakti norāda arī uz iespējamo negatīvo reliģiozitātes ietekmi. Nopietni zinātniskie pētījumi par šo tēmu ir veikti pārsteidzoši maz, un nevienā no tiem nav ņemti vērā visi nozīmīgie (un analīzei pieejamie) sociāli ekonomiskie rādītāji. Daļēji tas ir saistīts ar to, ka līdzīgu jautājumu izpēte bieži saskaras ar daudzveidīgiem morāli-ētiskiem un politiskiem šķēršļiem.

Šo robu centās aizpildīt Gregorijs Pols (Gregory S. Paul) - neatkarīgs amerikāņu pētnieks ar diezgan plašu interešu loku, kas plešas no paleontoloģijas (Pols ir pazīstams kā liels dinozauru speciālists) līdz socioloģijai un reliģijas zinātnei. Savā jaunajā rakstā, kas publicēts žurnālā Evolutionary Psychology, Pols sniedz rezultātus, kas iegūti kompleksā starpnacionālā analīzē, kuras mērķis bija pārbaudīt divas alternatīvas hipotēzes par masu reliģiozitātes ietekmi uz sabiedrības labklājību. Pirmā no šīm hipotēzēm (”the moral-creator socioeconomic hypothesis”) postulē masveida ticības dievam (dieviem), kas nav vienaldzīgi pret morāles rezultātiem, spēcīgu pozitīvu ietekmi uz sociāli ekonomisko sabiedrības labklājību. Otrā hipotēze (”the secular-democratic socioeconomic hypothesis”) pieņem, ka reliģiozitāte mūsdienīgās, attīstītās sabiedrībās, gluži pretēji, ir negatīvs faktors, kas kavē sociālās labklājības attīstību. Teorētiski ir iespējams arī trešais variants: reliģiozitāte vispār neietekmē galvenos sociāli ekonomiskos rādītājus vai arī tās ietekmi pilnībā “nosedz” un maskē citi, daudz svarīgāki faktori. Pirmā hipotēze paredz pozitīvu korelāciju starp sabiedrības reliģiozitāti un tās labklājību, otrā paredz negatīvu korelāciju, trešā - būtisku korelācijas neesamību.

Patiesībā, protams, viss ir nedaudz sarežģītāk, un loģisko iespēju telpa nemaz neaprobežojas ar uzskaitītajām hipotēzēm. Piemēram, reliģiozitātes līmenis var būt nevis cēlonis, bet gan sekas noteiktam sabiedrības labklājības līmenim, kas, savukārt, ir atkarīgs no kādiem citiem faktoriem. Tad mēs novērosim būtisku korelāciju starp reliģiozitāti un labklājību, taču šī korelācija neliecinās par pirmās ietekmi uz otro. To pašu var novērot arī tajā gadījumā, ja kāds “trešais faktors” vienlaicīgi ietekmēs gan sabiedrības reliģiozitāti, gan labklājību. Kā pārvarēt šīs metodoloģiskās grūtības? Viens no iespējamajiem ceļiem ir ietvert analīzē pēc iespējas vairāk mainīgo, ideālā gadījumā - ņemt vērā visus pieejamos sociāli-ekonomiskos rādītājus, kuri varētu būt kaut kā saistīti ar šo visu. Tādā gadījumā varbūtība, ka redzes laukā nebūs nozīmīgi rādītāji, kas kādā veidā saistīti ar mūs interesējošiem rādītājiem (reliģiozitāti un sabiedrības labklājību), kļūs minimāla.

Tieši to centās paveikt Pols (detalizēts metodikas apraksts ir brīvas pieejas rakstā - http://www.epjournal.net/filestore/EP07398441_c.pdf). Analīzē tika iekļauti tikai dati par demokrātiskām un augošām “pirmās pasaules” valstīm, kurās ir vismaz 4 miljoni vai vairāk iedzīvotāju. Pavisam tika ņemtas vērā 17 valstis, par kurām starptautiskajās bāzēs un publicētajos uzziņu materiālos ir pieejami vispilnīgākie, drošākie un savstarpēji visvairāk salīdzināmie dati - ASV, Īrija, Itālija, Austrija, Šveice, Spānija, Kanāda, Jaunzēlande, Austrālija, Nīderlande, Norvēģija, Anglija, Vācija, Francija, Dānija, Japāna, Zviedrija. Saraksts ir sakārtots, sākot ar lielāko kompleksā iedzīvotāju rādītāja vērtību (skatīt tālāk): no pašām reliģiozākajām valstīm līdz pašām sekulārākajām valstīm. Pols analīzē neiekļāva otrās un trešās pasaules valstis, jo tas radītu grūti atrisināmas metodoloģiskas grūtības. Piemēram, starp šīm valstīm zemākais reliģiozitātes līmenis ir raksturīgs vairākām postkomunisma valstīm, taču ir skaidri redzams, ka zemais reliģiozitātes līmenis ir saistīts nevis ar sabiedriskās labklājības līmeni, bet gan vairāk ar ilgstošas komunisma ideoloģijas uzspiešanas sekām. Turklāt, valstīs, kas ir iekļautas analīzē, cilvēki var vairāk vai mazāk brīvi izvēlēties savu pasaules uzskatu, kamēr dažās pasaules valstīs par publisku atteikšanos no vispārpieņemtās reliģijas var arī nocirst galvu - un te nekāda starpkultūru analīze nesanāk…

Iedzīvotāju reliģiozitātes līmeņa novērtēšanai izmantoja vairākus desmitus rādītāju, tai skaitā - to cilvēku daļu, kas nešaubīgi tic Dievam-radītājam (vai dieviem-radītājiem); “Bībeles literālistus” - cilvēkus, kas uzstāj uz burtisku Bībeles izpratni; regulāros kolektīvo dievkalpojumu dalībniekus; tos, kas regulāri lūdzās; tos, kas tic aizkapa dzīvei, paradīzei un ellei; ateistu un agnostiķu daļu; to cilvēku daļu, kas atzīst cilvēku izcelšanos evolūcijas procesā no zemākajiem dzīvniekiem utt. Visdažādākās iespējamās “māņticības” un antizinātniski priekšstati (piemēram, ticība spokiem vai astroloģijai) šajā pētījumā netika uzskatīti par reliģiozitātes rādītājiem. Pēc autora domām, šādiem uzskatiem ir daudz mazāka sociāli-politiskā ietekme nekā uzticībai “īstajām” reliģijām. Visi šie rādītāji tika analizēti gan atsevišķi, gan kopīgi: autors to tiem izveidoja kompleksu “iedzīvotāju reliģiozitātes indeksu” (popular religiosity versus secularism scale, PRVSS), kas, savukārt, tika salīdzināts ar individuālajiem un kompleksajiem sabiedrības labklājības rādītājiem.

Sabiedrības labklājības līmeņa novērtēšanai Pols izvēlējās 25 visdrošākos sociāli-ekonomiskos rādītājus, tai skaitā: slepkavību un pašnāvību skaitu (jauniešu pašnāvības tika aplūkotas atsevišķi), bērnu mirstību, dzīves ilgumu (life expectancy), saslimšanas ar gonoreju un sifilisu biežumu (atsevišķi - starp pusaudžiem), abortu skaitu starp nepilngadīgajiem, dzemdību skaitu 15-17 gadu vecumā, laulību un šķiršanos skaitu, alkohola lietošanu, apmierinātības ar dzīvi līmeni, ienākumus uz vienu cilvēku, ienākumu nevienlīdzības līmeni (Džini indekss), nabadzību, korupciju, bezdarbu u.c. No šiem visiem rādītājiem Pols izveidoja kompleksu “sabiedrības labklājības indeksu” (successful societies scale, SSS), kuru izmantoja izpētei kopā ar individuāliem sociāli-ekonomiskiem rādītājiem. Turklāt bija ņemti vērā rādītāji, kas atspoguļoja sabiedrības neviendabības (frakcionalizācijas) līmeni, imigrantu skaitu, ekoloģisko situāciju valstī.

Rakstā skrupulozi tiek aplūkotas attiecības starp visiem šiem rādītājiem 17 pētītajās valstīs. Galvenais rezultāts bija Pola atklātā un statistiski drošā pozitīvā korelācija starp sabiedrības labklājību un tās “sekulārisma” līmeni. Šī korelācija labi redzama gan salīdzinot kompleksos PRVSS un SSS rādītājus, gan arī analizējot individuālos reliģiozitātes un sociāli-ekonomiskās labklājības līmeni. Citiem vārdiem, izrādījās - jo augstāka ir iedzīvotāju reliģiozitāte, jo zemāks ir sabiedriskās labklājības līmenis, un otrādi (1. zīm.).

1. zīm. Šis grafiks parāda, ka augsti attīstītajās augošajās “pirmās pasaules” valstīs sabiedrības labklājības līmenis (SSS, vertikālā ass) pozitīvi korelē ar sabiedrības “sekulārisma” (nereliģiozitātes) līmeni по (PRVSS, horizontālā ass). Zīmējums no apspriežamā Evolutionary Psychology raksta

Vairums individuālo sabiedrības labklājības rādītāju saskanēja ar vispārināto grafiku 1. zīmējumā (tas ir, tie demonstrēja līdzīgu dinamiku: jo zemāka reliģiozitāte, jo labāk klājas sabiedrībai attiecīgā rādītāja atspoguļotajā jomā), taču ir arī izņēmumi.

Piemēram, slepkavību līmenis pozitīvi korelē ar reliģiozitāti tikai pateicoties ASV, jo šajā visreliģiozākajā valstī slepkavību skaits uz vienu iedzīvotāju ir daudz lielāks, nekā jebkurā citā “pirmās pasaules” valstī. Ja no aplūkojamo valstu skaita izslēgt ASV, korelācija pazūd, tā kā pārējās 16 valstīs slepkavību līmenis acīmredzot ir pietuvojies savam potenciāli sasniedzamajam minimumam.

Pašnāvību līmenis, saskaņā ar Pola datiem, praktiski nav atkarīgs no iedzīvotāju reliģiozitātes (jauniešu pašnāvību ziņā rezultāti ir mazliet par labu sekulārajām valstīm, bet aplūkojot visu vecumu cilvēku pašnāvības - mazliet par labu reliģiozajām). Baumas par anomāli augsto pašnāvību līmeni maz reliģiozajās skandināvu valstīs ir tikai baumas.

Spēcīga pozitīvā korelācija atklājās starp iedzīvotāju reliģiozitāti un bērnu mirstību - jo reliģiozāka valsts, jo augstāka bērnu mirstība (2. zīm.). Korelācija starp reliģiozitāti un dzīves ilgumu ir vērsta tajā pašā virzienā, taču izteikta vājāk.

2. zīm. Bērnu mirstība (vertikālā skala) pazeminās, sabiedrībai attālinoties no sabiedrības (horizontālā skala tāda pati kā 1. zīmējumā). Zīmējums no apspriežamā Evolutionary Psychology raksta

Saslimšana ar gonoreju un sifilisu reliģiozajās valstīs vidēji ir lielāki, nekā sekulārajās (ņemot vērā ASV; ja šo valsti neņem vērā, rezultāti par sifilisu kļūst mazāk viennozīmīgi). Abortu skaits starp nepilngadīgajām ir neapšaubāmi zemāks sekulārajās valstīs (3. zīm.) Drošas korelācijas starp reliģiozitāti un alkohola lietošanu nav atklātas. Rezultāti par laulībām un šķiršanos ir neviennozīmīgi; lielākoties šeit neliels pārsvars ir reliģiozo valstu pusē (kaut gan reliģiozajā ASV šķiršanos skaits ir mazāks tikai par pilnīgi nereliģiozo Zviedriju). Apmierinātības ar dzīvi un bezdarba līmenis nekorelē ar reliģiozitāti, korupcijas ziņā situācija ir mazliet labāka mazāk reliģiozajās valstīs.

3. zīm. Abortu skaits nepilngadīgo vidū neapšaubāmi zemāks ir sekulārajās valstīs. Zīmējums no apspriežamā Evolutionary Psychology raksta

IKP ziņā reliģiozās valstis bija mazliet pārākas, taču īpašuma vienlīdzības ziņā nereliģiozās valstis tās pamatīgi apsteidza (jo augstāks reliģiozitātes līmenis, jo augstāks arī Džini indekss, kas atspoguļo materiālo labumu sadalījuma starp iedzīvotājiem nevienlīdzīgumu). Atbilstoši arī nabagu procents reliģiozajās valstīs ir būtiski lielāks. Lasītāji, kas vēlas iegūt informāciju par visiem rādītājiem, var pievērsties pilnajam raksta tekstam - http://www.epjournal.net/filestore/EP07398441_c.pdf. Gala rezultāts - viennozīmīgi par labu nereliģiozajām valstīm.

No tā autors secina, ka hipotēzi par spēcīgo pozitīvo masu reliģiozitātes ietekmi uz sociāli-ekonomisko sabiedrības labklājību var droši atmest.

Apspriežot atklāto korelāciju dabu, autors balstās ne tikai uz saviem rezultātiem, bet arī uz daudziem papildus faktiem un ziņām. Pēc Pola (kā arī vairāku citu autoru domām), viss liecina par to, kas starp masveida reliģiozitāti un sabiedrības labklājību tiešām pastāv cēloniska sakarība, taču tā ir vērsta nevis no reliģiozitātes uz labklājību, bet gan pretējā virzienā. Citiem vārdiem, jo pārliecinošāk un mierīgāk jūtās cilvēki (galvenokārt “vidējās klases” pārstāvji) savā sociālajā vidē un jo mazāk viņi uztraucas par savu ekonomisko labklājību, jo vājāka ir viņu vajadzību meklēt mierinājumu un aizstāvību reliģijā. No otras puses, Pols neizslēdz arī iespējamo negatīvo masveida reliģiozitātes ietekmi uz sabiedrības labklājību (kaut arī uzskata šo ietekmi par mazāk būtisku kā pretējo). Mēs neuzkavēsimies sīkāk pie šiem autora spriedumiem, jo tie lielā mērā sakrīt ar argumentāciju, kas ir izklāstīta R. Dokinsa grāmatā “Dievs kā apmātība” (http://elementy.ru/lib/430679 - nodaļa no krievu valodas tulkojuma).

Autors savu analīzi veica, balstoties uz datiem par 17 pētīto valstu mūsdienu stāvokli. Ja secinājums par negatīvo korelāciju starp reliģiozitāti un sabiedrības labklājību ir pareizs, tad tam jāparādās arī vēsturiskajā perspektīvā. Piemēram, palielinoties dzīves apstākļiem kādā valstī, reliģiozitātes līmenim jāpazeminās, un otrādi. Lai to pārbaudītu, vajadzīgi droši un, galvenais, salīdzināmi kvalitatīvi rādītāji par dažādiem vēstures posmiem, taču ar to ir grūti. Tie dati, kas ir pieejami pētniekiem šodien, kopumā apstiprina Pola secinājumus. Piemēram, ASV pēc Otrā pasaules kara cilvēku skaits, kas neticēja Dieva, pieauga gandrīz trīs reizes, un, atbilstoši, samazinājās ticīgo skaits (kaut gan šodien ASV ir pati reliģiozākā no 17 aplūkotajām valstīm). Citi dati, neraugoties uz to nepilnību, liecina, ka sekularizācijas (http://en.wikipedia.org/wiki/Secularization) process pēdējās desmitgadēs ātrāk vai lēnāk norit praktiski visās “pirmās pasaules” valstīs. Pols pasvītro, ka neticība Dievam (nontheism) - ir vienīgais no pasaules uzskatiem, kas mūsu dienās efektīvi izplatās, izmantojot konversiju, t.i., citu uzskatu piekritēju pievēršanas (pārliecības maiņas) ceļā. Reliģiju piekritēju skaits, tieši pretēji, ir atkarīgs galvenokārt no dzimstības ticīgo vidū un migrācijas procesiem.

Sabiedrības sekularizācijas attīstītajās valstīs acīmredzot var paātrināties, pateicoties pozitīvai atgriezeniskajai saitei.

Ir zināms, ka piederība pie dominējošās reliģijas var sniegt cilvēkiem noteiktas materiālās priekšrocības. Taču šīs priekšrocības kļūst vājākas, indivīda sociālajā vidē pieaugot neticīgo (vai citu reliģiju piekritēju) skaitam. Citiem vārdiem, jo vairāk valstī ateistu, jo mazāk izdevīgi būt ticīgajam.

Pēc Paula domām, viņa iegūtie rezultāti ir pretrunā plaši izplatītajam uzskatam, saskaņā ar kuru tieksme uz reliģisko ticību un kreacionismu ir viena dziļākajām, galvenajām cilvēka psihes īpašībām. Starp citu, šo uzskatu atbalsta arī vadošie speciālisti evolucionārās reliģijas zinātnes jomā, to skaitā arī mūsu lasītājiem pazīstamie Pols Blums un Paskāls Buaijē (skatīt: Неприятие научного знания уходит корнями в детскую психологию, “Элементы”, 23.05.07; Религия: полезная адаптация, побочный продукт эволюции или “вирус мозга”?, “Элементы”, 28.10.08). Taču, ja tā tiešām būtu, spriež Gregorijs Pols, mēs diez vai novērotu tik lielas atšķirības valstu starpā pēc masveida reliģiozitātes līmeņa. Jo aplūkojot tādas patiešām dziļas psihes un uzvedības pazīmes kā, piemēram, runa vai tiekšanās pēc materiālo labumu iegūšanas, variabilitāte ir galēji maza vai vispār nepastāv. Iegūtie rezultāti, pēc autora domām, drīzāk liecina par to, ka reliģiozitāte ir salīdzinoši “virspusējs”, elastīgs, mainīgs psiholoģisks mehānisms, kas palīdz tik galā ar stresu un trauksmi vāji efektīvā sabiedrībā ar zemu sociāli-ekonomiskās stabilitātes un aizsargātības līmeni. Masveida ticības Dievam-radītajam pamešana savukārt ir dabīga cilvēku reakcija uz dzīves apstākļu uzlabošanos.

Avots: Gregory Paul. The Chronic Dependence of Popular Religiosity upon Dysfunctional Psychosociological Conditions // Evolutionary Psychology. 2009. V. 7(3). P. 398-441. (http://www.epjournal.net/filestore/EP07398441_c.pdf)

Skatīt arī:

• Р. Докинз. Бог как иллюзия (Visa grāmata krieviski)
• А. П. Назаретян. Цивилизационные кризисы в контексте Универсальной истории
• Неприятие научного знания уходит корнями в детскую психологию, “Элементы”, 23.05.07.
• Религия: полезная адаптация, побочный продукт эволюции или «вирус мозга»?, “Элементы”, 28.10.08.
• Может ли эволюционная психология объяснить феномен террористов-самоубийц?, “Элементы”, 27.01.09.

Aleksandrs Markovs - http://elementy.ru/news/431139