Dievs kā varmācīgs vīrs. Līdzības starp kristiešu Dievu un vardarbību laulībā.

Dievs un vardarbība laulībā:

Kristiešu vidū ir ierasts salīdzināt attiecības starp cilvēci un Dievu ar attiecībām starp vīru un sievu. Dievs ir nama “galva”, kuram cilvēce ir parādā paklausību, cieņu un godāšanu. Parasti šīs attiecības tiek attēlotas kā mīlošas, taču Dievs pārāk daudzos veidos uzvedas drīzāk kā vardarbīgs dzīvesbiedrs, kurš pazīst tikai mīlestību, izmantojot iebiedēšanu un vardarbību. Laulības vardarbības klasisko pazīmju un simptomu pārskats atklāj to, cik vardarbīgas ir cilvēku “attiecības” ar Dievu.

Upuri baidās no pāridarītāja:

Pāridarītāji iedveš bailes saviem dzīvesbiedriem; ticīgajiem ir pavēlēts baidīties Dievu. Pāridarītāji ir neparedzami un pakļauti dramatiskām garastāvokļa maiņām; Dievs svārstās no mīlestības līdz vardarbībai un atpakaļ. Upuri izvairās no tēmām, kas sadusmo pāridarītāju; ticīgie izvairās runāt par noteiktām lietām, lai izvairītos no Dieva sadusmošanas. Pāridarītāji liek justies tā, it kā no attiecībām nebūtu iespējams izbēgt; ticīgajiem tiek teikts, ka nav iespējams izvairīties no Dieva dusmām un nākotnes soda.

Pāridarītāji izmanto draudus un iebiedēšanu, lai panāktu pakļaušanos:

Vardarbība ir galvenais līdzeklis, ar kura palīdzību komunicē pāridarītāji - pat ar saviem dzīvesbiedriem, kurus viņi it kā mīlot. Pāridarītāji nav vardarbīgi tikai pret saviem dzīvesbiedriem - viņi izmanto vardarbību arī pret nedzīviem objektiem, dzīvniekiem un citiem, lai iedvestu vēl lielākas bailes un panāktu pakļaušanos savām vēlmēm. Dievs tiek attēlots kā personība, kas izmanto vardarbību, lai piespiestu cilvēkus pakļauties noteiktām prasībām, un Elle ir maksimālais vardarbības drauds. Dievs var pat sodīt veselu tautu par dažu tās cilvēku pārkāpumiem.

Pāridarītāji neļauj upurim piekļūt resursiem:

Lai panāktu lielāku kontroli pār upuri, pāridarītāji neļaus piekļūt svarīgiem resursiem, tā padarot upuri vēl atkarīgāku. Resursi, kas tiek šādi izmantoti, ietver naudu, kredītkartes, pieeju transportam, medikamentiem vai pat pārtikai. Arī Dievs tiek attēlots kā personība, kas panāk kontroli pār cilvēkiem, kontrolējot to resursus - ja cilvēki ir nepietiekami padevīgi, Dievs var, piemēram, likt iznīkt ražai vai sabojāt ūdeni. Galveno dzīves vajadzību piepildīšana ir atkarīga no paklausības Dievam.

Pāridarītāji iedveš upuriem nepilnvērtības sajūtu:

Tālāk, lai izrādītu savu kontroli pār upuri, tiek izmantota nepilnvērtības sajūtas iedvešana viņiem. Panākot, ka viņi jūtas nevērtīgi, bezpalīdzīgi un nespējīgi izdarīt kaut ko pareizi, viņiem tiek atņemta pašpārliecība, kas nepieciešama, lai aizstāvētos pret pāridarītāju un pretotos vardarbībai. Ticīgajiem ir mācīts, ka viņi bezcerīgi grēcinieki, kas nav spējīgi izdarīt neko pareizi un nav spējīgi dzīvot labi, piedienīgi vai morāli neatkarīgi no Dieva. Viss labais, ko ticīgie sasniedz, ir pateicoties Dievam, nevis viņu pašu pūliņiem.

Upuri jūt, ka ir pelnījuši sodu no pāridarītāja:

Daļa no upura iedrošināšanas justies nepilvērtīgam ir likt viņiem justies tā, it kā viņi patiešām ir pelnījuši to vardarbību, no kuras cieš. Ja pāridarītāja ir tiesīgs sodīt upuri, tad upurim ir grūti iebilst, vai ne? Arī Dievam tiek piedēvētas pamatotas tiesības sodīt cilvēci - visi cilvēki ir tik grēcīgi un samaitāti, ka ir pelnījuši mūžību ellē (kuru radījis Dievs). Viņu vienīgā cerība ir tas, ka Dievs var apžēloties par viņiem un izglābt viņus.

Pāridarītāji neuzticas upuriem:

Vēl viena daļa no upura nepilnvērtības sajūtas radīšanas ir nodrošināt to, ka viņi zina, cik maz pāridarītājs viņiem uzticas. Upurim netiek uzticēta patstāvīgi lēmum, apģērba izvēle, patstāvīga iepirkšanās vai kaut kas cits. Upuris tiek arī izolēts no savas ģimenes tā, ka nevar atrast palīdzību. Arī Dievs tiek attēlots kā personība, kas izturās pret cilvēkiem tā, it kā viņi nebūtu spējīgi neko izdarīt pareizi vai izdarīt paši savus secinājumus (piemēram, par morāles problēmām).

Pāridarītāja emocionālā atkarība no upura:

Lai gan pāridarītāji iedrošina upuru nepilnvērtības sajūtu, patiesībā problēmas ar pašapziņu ir tieši pāridarītājam. Pāridarītāji iedrošina emocionālu atkarību, jo viņi paši ir emocionāli atkarīgi - tas rada galēji greizsirdīgu un kontrolējošu uzvedību. Arī Dievs tiek attēlots kā atkarīgs no cilvēku pielūgsmes un mīlestības. Dievs parasti tiek aprakstīts kā greizsirdīgs un nespējīgs pārdzīvot, ja cilvēki novēršas. Dievs ir visvarens, taču nespēj tikt galā ar vismazākajām problēmām.

Upura vainošana par pāridarītāja darbībām:

Upuriem parasti liek justies atbildīgiem par visām pāridarītāja darbībām, ne tikai par saņemto sodu nopelnīšanu. Tādā veidā upuriem tiek iedvests, ka tā ir viņu vaina, ja pāridarītājs kļūst dusmīgs, domā par pašnāvību vai vienkārši kaut kas noiet greizi. Arī cilvēce tiek vainota par visu, kas noiet greizi - lai gan Dievs radīja cilvēci un var apturēt jebkuru nevēlamo darbību, visa atbildība par visu pasaules ļaunumu gulst pilnībā uz cilvēcisko būtņu pleciem.

Kāpēc upuri paliek kopā ar saviem pāridarītājiem?:

Kāpēc sievietes paliek kopā ar vardarbīgajiem vīriem, kas viņām nodara pāri? Kāpēc viņas vienkārši nesavāc mantas un nedodas prom, uzsākot jaunu dzīvi tikai sev kaut kur citur, kopā ar cilvēkiem, kas patiešām ciena un godā viņas kā vienlīdzīgas, neatkarīgas cilvēciskas būtnes? Iepriekš aprakstītajām vardarbības pazīmēm vajadzētu palīdzēt atbildēt uz šiem jautājumiem: sievietes ir tik ļoti emocionāli un psiholoģiski sagrautas, ka viņām pietrūkst gara spēka, lai darītu nepieciešamo. Viņām nav pietiekami pārliecības, lai uzskatītu, ka viņas ir spējīgas dzīvot bez vīrieša, kas viņām nepārtraukti stāstītu, ka tikai viņš ir spējīgs mīlēt tik pretīgu un nevērtīgu cilvēku kā viņas.

Iespējams, nelielu ieskatu šajā jautājumā var gūt, pārfrāzējot jautājumu un jautājot, kāpēc cilvēki nepamet emocionāli un psiholoģiski vardarbīgās attiecības, kuru izveidošana ar Dievu tiek no viņiem gaidīta? Dieva esamība šajā gadījumā nav būtiska - būtisks ir tas, kā cilvēki ir iemācīti uztver sevi un savu pasauli, kā arī tas, kas ar viņiem notiks, ja viņi izdarīs kļūdu un mēģinās pamest attiecības, lai paši kaut kur citur veidotu labāku dzīvi.

Sievietēm, kas cieš no vardarbības, apgalvo, ka viņas nevar izdarīt pašas savu izvēli un ka viņu dzīvesbiedrs ieradīsies pēc viņām, lai sodītu vai pat nogalinātu viņas. Ticīgajiem tiek teikts, ka viņi nevar paveikt neko vērtīgu bez Dieva, ka viņi ir tik nevērtīgi, ka tikai Dieva bezgalīgās mīlestības dēļ viņš vispār viņus mīl; ja viņi uzgriezīs muguru Dievam, viņi tiks sodīti ar mūžību ellē. Šī “mīlestība”, ko Dievs izjūt pret cilvēci, ir tāda pati, kā “mīlestība”, ko izjūt pāridarītājs, kas draud, uzbrūk un ir vardarbīgs, lai panāktu savu.

Tādas reliģijas kā kristietība ir pāridarītājas tik lielā mērā, cik ļoti tās iedrošina cilvēkus justies neadekvātiem, nevērtīgiem, atkarīgiem un pelnījušiem bargu sodu. Šādas reliģijas ir pāridarītājas tik lielā mērā, cik ļoti tās māca cilvēkiem pieņemt tāda dieva esamību, kas, ja būtu cilvēks, jau sen būtu ieslodzīts cietumā par visu savu amorālo un vardarbīgo uzvedību.

Austins Klains, saite