Bērni bez reliģijas

Mans vīrs un es esam VIENĪGIE man pazīstamie vecāki, kas audzina savus bērnus bez jebkādas reliģijas un pat reliģiskās identitātes (kā mēģinājuma būt par kultūras daļu bez tās tradīciju izpratnes). Mēs abi esam dedzīgi ateisti. Mēs neticam nevienam dievam, nedz arī to iespējamībai. Mēs neesam agnostiķi. Mēs uzskatām, ka apziņa sākas pēc apaugļošanas un beidzas ar nāvi. Nav tādas lietas kā dvēsele. Mūs negaida paradīze vai elle, atdzimšana, otrās iespējas vai augstāki plāni. Dzīve ir viss, kas mums ir.

Lai cik biedējoši un skarbi tas varētu šķist ticīgajiem, neticamie bībeles stāsti un “dusmīgais” (2. Mozus 20:4-5), vardarbīgais dievs, kas tajos aprakstīts, nekad nevienu no mums neaizkustināja. Par sarūgtinājumu mūsu vecākiem, mūsu garīgā indoktrinācija virzīja mūs prom no jebkuras reliģiozās ideoloģijas. Reliģiozie līderi sludināja pasakas, ko cilvēki bija sacerējuši masu kontrolei - radot ārēju dievu, ko nevarēja un, saskaņā ar tā likumiem, nedrīkstēja apšaubīt. Viņi mums mācīja nedomāt, un ne mans vīrs, ne es nevēlējāmies tam sekot.

Jau pirms bērniem mēs vienojāmies, ka mēs viņus audzināsim bez reliģijas. Mēs nemācīsim viņiem to, kam mēs neticam un kas, mūsuprāt, šajā cilvēka attīstības posmā ir ļoti kaitīgs. Vērtību sistēma, ko mēs ceram viņiem sniegt, ir balstīta apziņā par mūsu pasauli nozīmību un mūsu milzīgo atbildību par tās saglabāšanu. “Uzzīmējiet mērķi,” mēs teicām mūsu bērniem, “līdzīgu Target firmas zīmei. Jūs esat centrālais punkts - jūs varat uztvert dzīvi un piedalīties tajā, kamēr vien dzīvojat. Pirmais aplis ap jums ir jūsu tuvākie ģimenes locekļi; nākamais ir jūsu pārējā ģimene un draugi. Tālāk ir jūsu sabiedrība, tad jūsu valsts un tad pasaule. Un tas viss ir jāņem vērā, izdarot izvēles un veicot darbības.

Šī filosofija ir plaukstošas sabiedrības modelis. Apziņa, ka mēs ietekmējam visu ap mums, liek mums padomāt pirms rīcības. Mūsu spēja daudzpusīgi domāt nošķir cilvēkus no visas pārējās šeit atrodamās dzīvības. Nav nepieciešamas tādas reliģiskas dogmas kā paradīzes apsolījums vai draudi ar elli vai dieva dusmām. Motivācija, ko mans vīrs un es ceram ieaudzināt saviem bērniem, ir mīlestība pret dzīvi. Mēs mācām mūsu bērniem būt atbildīgiem ne tikai par ģimeni un draugiem, bet arī par cilvēci un visu pārējo uz Mātes Zemes. Mēs gaidām no viņiem cieņu pret visu, kas ir bijis pirms viņiem un padarījis iespējamu viņu eksistenci - cieņu, kas, lai ko viņi darītu, izpaustos pūliņos atstāt labāku pasauli tiem, kas vēl tikai būs.

Tā kā mēs esam ateisti, daudzi mūs uzskata par bezdievjiem - jeb par nekulturāliem, necivilizētiem cilvēkiem. Mūsu vecāki pastāvīgi mēģina atgriezt mūs jūdaismā, jo maldīgi uzskata, ka mēs piederam piet tā neatkarīgi no mūsu viedokļa. Viņi aizrautīgi pauž savu riebumu par mūsu “atsacīšanos” un pakļauj mūs nepārtrauktiem draudiem par to, ka mūsu bērni bez reliģiskās audzināšanas būs zuduši. Mans brālis, atdzimis kristietis, apgalvo mums, ka Kristus ir miris par mūsu grēkiem. Viņš sola, ka mani bērni pēc nāves tiks “izglābti” no visa ļaunā, ja vien viņi pieņems Viņu kā glābēju - neņemot vērā katastrofālo atbildības trūkumu, ko šī ideoloģija ieaudzina personas uzvedībā.

Katrs, kas viņus pazīst - no ģimenes līdz skolotājiem un draugiem - atzīst, ka mani bērni ir ļoti patīkami un cienījami. Viņi ir laipni un apzinīgi, un taktiskāki nekā lielākā daļa pieaugušo un 90% no viņu tā sauktajiem “dievbijīgajiem” līdziniekiem. Viņi ir komandas spēlētāji sportā, cīnās par izcilību savās mācības [lai palielinātu savas iespējas kļūt par atbildīgiem sabiedrības locekļiem], dalās ar to, kas viņiem ir, un vienojas, lai nodrošinātu godīgu spēli. Un viņi to visu dara, jo saprot savu nozīmi un atbildību par cilvēci un mūsu apdzīvoto planētu - nevis mūžīga soda dēļ. Mani bērni nav zuduši un neizjūt garīgu tukšumu. Viņi atrod skaisto un brīnumaino daudzās lietās - piemēram, dabā un dažreiz pat cilvēkā.

Pirms kāda laika, mājās ēdot ierastās pusdienas, mans vīrs uzdeva bērniem vienkāršu jautājumu: “Kas jūs esat?” Abi bērni atbildēja: “Cilvēki.” Touché! Neatkarīgi no reliģijas, ādas krāsas un/vai ekonomiskā statusa, mani bērni neredzēja atšķirību starp sevi un citiem cilvēkiem, un šāda nostādne ir obligāta mūsu sugas izdzīvošanai nākotnē. Kopš tehnoloģiju un attīstītu ieroču izmantošanas sākuma mūsu pasaule ir kļuvusi asimptotiski maza un trausla. Mums ir jābeidz izliekties nevarīgiem, pakļautiem dažādu ārēju dievību gribai, un jāpārstāj sekot šķelšanos sludinošo reliģisko vadoņu retorikai. Cilvēki ir pietiekami nobrieduši, lai veidotu paši savus likumus un noteikumus sevis vadīšanai. Lai gan to pamati var nākt no senu, dievbijīgu vīru gudrības, tagad globālie likumi apliecina atbildību par noziegumiem pret citiem un lielākoties uzlabo mūsu nepārtraukto eksistenci. Mums ir jāmāca mūsus bērnus atzīt, ka viss viņu skartais atstāj iespaidu, kas izplatās, un ne tikai jāatzīst viņu lielā vara, bet arī jāizmanto līdzi nākošā atbildība par tālāko cilvēces attīstību - un ne jau pēcnāves atalgojuma dēļ, bet gan lai padarītu iespējamu nākamo paaudžu dzīves pieredzi.

Dž. Kafesina, www.jcafesin.com