Apziņas vīrusi (fragmenti)

Kāda jauka sešgadīga meitene, sava tēva acuraugs, ko es labi pazīstu, tic Ziemassvētku vecītim un vēlas izaugusi kļūt par zobu feju. Viņa un viņas skolasbiedri tic cienījamo pieaugušo nopietnajiem vārdiem par to, ka Ziemassvētku vecītis un zobu fejas tiešām pastāv. Šī mazā meitene ir vecumā, kurā ticēs visam jūsu teiktajam. Ja jūs viņai pavēstīsiet par raganām, kas prinčus pārvērš vardēs, viņa jums ticēs. Ja jūs viņai pavēstīsiet, ka sliktie bērni mūžam cepinās ellē, viņai rādīsies murgi. Es tikko uzzināju, ka šo jauko, paļāvīgo un lētticīgo sešgadīgo meiteni bez viņas tēva ziņas sūta uz nedēļas mācībām pie aukles – Romas katoles. Kādas ir viņas izredzes?

Cilvēka bērns evolūcijas gaitā ir piemērojies savu cilvēku kultūras uzsūkšanai. Spilgtākais piemērs tam – viņš iemācās viņu valodas pamatos tikai nedaudzos mēnešos. Plašais sarunvalodas vārdu krājums, vesela enciklopēdija ar sarunas uzturēšanai nepieciešamo informāciju, sarežģīti sintakses un semantikas likumi – tas viss tiek pārnests no vecāko apziņas uz viņa apziņu vēl pirms viņš sasniedz pusi no pieauguša cilvēka vecuma. Ja tu esi iepriekš ieprogrammēts, lai milzīgā ātrumā uzsūktu derīgo informāciju, ir ļoti grūti vienlaikus izvairīties no kaitīgās vai postošās informācijas. Ja ir jāielādē tik daudzi apziņas biti, jānokopē tik daudzi mentālie kodoni, nav nekāds brīnums, ka bērnu apziņa ir tik lētticīga un atvērta gandrīz jebkuram ieteikumam, tik vārīga diversiju priekšā un tik viegls medījums mūnistiem, saentologiem un auklēm. Gluži kā imūndeficīta slimnieki, bērni ir viegls mērķis tādām mentālām infekcijām, kuras pieaugušie atvairītu bez jebkādas piepūles.

…

Es jau atsaucos uz ieprogrammēto bērna lētticību, kas ir tik noderīga, mācoties valodas un gudras tradīcijas, un ko tik viegli izmanto aukles, mūnisti un citi līdzīgi tipāži. Vispār jau mēs visi apmaināmies ar informāciju savā starpā. Nav gluži tā, ka mēs ievietotu diskus citu galvaskausos izveidotās ierīcēs – tā vietā mēs apmaināmies ar teikumiem, izmantojot gan mūsu ausis, gan mūsu acis. Mēs ievērojam viens otra kustības un ģērbšanās veidus un ietekmējamies no tiem. Mēs ieklausāmies reklāmas troksnī, un tas mūs acīmredzot pārliecina – jo citādi reālistiskie biznesmeņi šim vides piesārņojuma netērētu tik daudz naudas.

…

1. Parasti pacients atklāj sevī kādu dziļu, iekšēju pārliecību par kaut kā patiesumu, pareizību vai vērtīgumu – pārliecību, kas nekādi neizskatās pierādījumos vai saprātīgos argumentos balstīta, taču ko viņš vienalga izjūt kā pilnīgi nepārvaramu un pārliecinošu. Mēs, ārsti, šādu pārliecību saucam par “ticību”.

2. Ticības spēcīgumu un nesatricināmību par spīti pierādījumu trūkumam pacienti parasti uzskata par labu īpašību. Jā gan, viņi var just – jo mazāk pierādījumu, jo vērtīgāka ir pārliecība.

Paradoksālajai idejai – kad runa ir par ticību, pierādījumu trūkums ir laba īpašība – piemīt kaut kas no pašuzturošu programmu īpašībām, jo šī ideja atsaucas pati uz sevi. Tikko pieņēmumam ir noticēts, tas automātiski iedragā jebkuru opozīciju pret to. Ideja “pierādījumu trūkums ir vērtība” var lieliski apvienoties ar pašu ticību, izveidojot savstarpēji labvēlīgu vīrusu programmu kliķi.

3. Saistīts simptoms, ko arī var gadīties novērot ticības slimniekā, ir pārliecība, ka “noslēpums” pats par sevi ir laba lieta. Noslēpumu atklāšana nav vērtība. Tā vietā mums vajadzētu izbaudīt tos, pat tīksmināties par neatrisināmību. …

4. Iespējams, slimniekam var parādīties neiecietīga attieksme pret ticību-sāncenšu nēsātājiem, smagākajos gadījumos līdz pat nogalināšanai vai slepkavības sludināšanai. Viņš var izjust līdzīgu naidīgu noskaņojumu pret atkritējiem (cilvēkiem, kas reiz piederēja pie ticības, bet nu ir atteikušies no tās); vai pret ķeceriem (cilvēkiem, kas atbalsta citādas – un, nozīmīgi bieži, tikai mazliet citādas – viņa ticības versijas). Viņš var arī būt naidīgs pret citiem domāšanas veidiem, kas ir potenciāli nelabvēlīgi viņa ticībai, piemēram, pret zinātniskās izziņas metodi, kas var darboties kā antivīrusu programmas elements. …

5. Pacients var pamanīt, ka specifiskie uzskati, kuriem viņš tic, nekādi nav saistīti ar pierādījumiem un lielā mērā ir pateicību parādā tieši epidemioloģijai. Kāpēc, viņš var brīnīties, es pieturos pie šī pārliecību kopuma, nevis pie tā cita? Vai tas ir tādēļ, ka esmu izpētījis visas pasaules ticības un izvēlējies šo, kuras apgalvojumi šķita vispārliecinošākie? Gandrīz noteikti nē. Ja jūs ticat, statistiski ir ļoti ticami, ka tā ir arī jūsu vecāku un vecvecāku ticība. Nav šaubu, ka arī augstas katedrāles, saviļņojoša mūzika, aizkustinoši stāsti un līdzības mazliet palīdzēja. Bet daudzkārt svarīgāks faktors, kas nosaka tavu reliģiju, dzimšanas nejaušība. Uzskati, kuriem tu tik dedzīgi tici, būtu pavisam citādāki, un lielākoties pilnīgi pretēji, ja tikai tu būtu piedzimis citur. Tā ir epidemioloģija, nevis pierādījumi.

6. Ja pacients ir viens no retajiem izņēmumiem, kas pieder pie citādas reliģijas nekā viņa vecāki, izskaidrojums vienalga var būt epidemioloģisks. Protams, ir iespējams, ka viņš bezkaislīgi izpētīja visas pasaules ticības un izvēlējās vispārliecinošāko. Taču statistiski ir daudz iespējamāk, ka viņš tika pakļauts kādam spēcīgam infekcijas izraisītājam – piemēram, Džonam Veslijam, Džimam Džounsam vai Sv. Pāvilam. Šeit mēs runājam par horizontāli pārnesi – kā masalu gadījumā. Pirms tam bija runa par vertikālās pārneses epidemioloģiju – kā Hentingtona horejas gadījumā.

7. Pacienta iekšējās sajūtas var biedējoši līdzināties tām, ko parasti saista ar seksuālo mīlestību. Tai ir ļoti spēcīga ietekme uz smadzenēm, un nav nekāds pārsteigums, ka daži vīrusi ir iemācījušies to izmantot. Sv. Aviļas Terēzes slavenās orgasmiskās vīzijas ir tik vispārzināmas, ka nav vajadzība tās citēt. Nopietnākā un ne tik primitīvu sajūtu līmenī aizkustinošu liecību piedāvā filosofs Entonijs Kennijs, stāstot par šķīsto baudījumu, kas sagaida tos, kas spējuši noticēt pārtapšanas noslēpumam. Pēc tam, kad viņš ir apraksta savu iesvētīšanu Romas katoļu priestera kārtā, viņš pievēršas tam, ka spilgti atceras

“eksaltāciju, ko es izjutu pirmajos mēnešos, ieguvis tiesības veikt Svēto Misi. Lai gan parasti es modos lēni un kūtri, es varēju izlēkt no gultas ļoti agri, pilnībā pamodies un pilns satraukuma, domājot par nozīmīgo darbu, ko esmu priviliģēts veikt. … Tas bija kā pieskāriens Kristus ķermenim, kā priestera tuvība Jēzum, kas mani apbūra visvairāk. Es varēju lūkoties uz hostiju pēc konsekrācijas vārdiem ar tik maigām acīm kā mīlētājs, kas lūkojas savas mīļotās acīs… Šīs agrīnās priesterības dienas paliek manā atmiņā kā piepildījuma un kautras laimes dienas, kā kaut kas ļoti dārgs, kas tomēr ir par trauslu, lai saglabātos – gluži kā romantiska mīlas dēka, ko tūlīt pārtrauks nesaskanīgās laulības realitāte.”

—–

Ričards Dokinss, 1991. g. - Viruses of the Mind