Spāņu režisora Alehandro Amenabāra jaunākais meistardarbs ir vēsturisks ieskats par Romas impērijas pēdējām dienām. Nepārtraukts konflikts starp reliģijām noved pie masu nekārtībām un grautiņiem, kā rezultātā tiek nogalināti cilvēki, sašķelta sabiedrība, un vēlāk arī krīt pati Romas impērija. Šo konfliktu cēlonis bija impērijas jaunākā reliģija - kristietība - kas bija kļuvusi dominējošo reliģiju dumju ļautiņu, [...]
Viena īpašība, kas, šķiet, vieno visu veidu ticīgos – no fundamentālista līdz liberālim, ir šoks un šausmas, ko viņi izjūt, kad redz izsmieklu, satīru vai kāda cita veida jautrību par reliģiju. Tas nesatrauc pilnīgi visus reliģiozos ticīgos, saprotams, taču mana pieredze liecina, ka tas daudz vairāk satrauc, pat liberālos un mērenos ticīgos, nekā vairāk akadēmiska vai intelektuāla kritika. Problēma ir tāda, ka reliģijas pasargāšana no izsmiekla un satīras nav pamatotāka par tās pasargāšanu no kritikas vispār. Nav svarīgi, vai kritika ir pareiza vai neobjektīva, vai satīra ir laba vai tikai bērnišķīga.
Reliģijas visā pasaulē ir pieredzējušas fenomenu, kas nosaukts par “krīzes kultiem”. Lai gan reliģiskie un kulturālie apstākļi atšķiras, šīm kustībām tomēr ir svarīgas līdzības. Arī agrīno kristietību var viegli nosaukt par tādu “krīzes kultu” – taču interesanti, ka neviens no šiem kultiem nav parādījušies bez priekštečiem.
Neseni pierādījumi spēcīgi liecina, ka līdzīgas apokaliptiskas kustības jau eksistēja romiešu okupētajā Jūdejā jau 100 gadus pirms Jēzus. Tāpēc agrīnās kristietības izpratne tikai iegūtu no labākām zināšanām par šīm agrākajām kustībām (cik nu tādas ir iespējamas) un arī vispār no dziļākas izpratnes par krīzes kultu dabu.
Pats biežākais pārpratums par ateismu ir saistīts ar tā definīciju. Daudzi cilvēki uzstāj, ka ateisms patiešām ir Dieva esamības noliegums, taču te ir divas kļūdas. Pirmā ir izlikšanās, ka ateisms ir tikai par viņu dievu, par dievu, kas ierasts kristiešiem, jūdiem un musulmaņiem. Otrā ir koncentrēšanās uz šauru ateisma un ateistu apakškopu, izslēdzot visus pārējos. Standarta vārdnīcu definīcijas “Dieva vai dievu noliegšanu” uzskaita otrā vietā; vispirms ir “neticība dieviem vai Dievam”. Neticība nav tas pats, kas noliegums, tā ir vai nu ticības neesamība vai skepticisms.
Tātad tu vēlies būt ateists? Vai tu patiešām vēlies, kaut varētu saukt sevi par ateistu, nevis teistu? Ja tā, tad tu esi pareizā vietā: šeit parādīšu vienkāršu un vieglu veidu, kā kļūt par ateistu. Ja tu lasi šos padomus, tu iemācīsies, ko nozīmē būt ateistam un tā varbūt arī to, kā ir būt ateistam. Maz cilvēku saprot, kas īsti ir ateists un tātad arī sekas ateismam. Taču tas nav sarežģīti.
Pirmo reizi iedzimtā grēka ideja ir atrodama nevis 1. Mozus grāmatā, kur it kā vajadzētu notikt šim liktenīgajam notikumam, bet gan Paula sarakstītās Romiešu grāmatas piektajā nodaļā. Saskaņā ar Paulu, cilvēce tika nolādēta, jo Ādams grēkoja, ēdot no labā un ļaunā atzīšanas koka..
Dievs un vardarbība laulībā:
Kristiešu vidū ir ierasts salīdzināt attiecības starp cilvēci un Dievu ar attiecībām starp vīru un sievu. Dievs ir nama “galva”, kuram cilvēce ir parādā paklausību, cieņu un godāšanu. Parasti šīs attiecības tiek attēlotas kā mīlošas, taču Dievs pārāk daudzos veidos uzvedas drīzāk kā vardarbīgs dzīvesbiedrs, kurš pazīst tikai mīlestību, izmantojot iebiedēšanu un [...]
Kristieši parasti pasniedz savu sludināšanu kā altruisma, nevis savtīguma izpausmi. Var likties, ka viņi tikai mēģina izplatīt savu ideoloģiju, iespējams ar mērķi justies racionālākiem, ja pietiekami daudz citu cilvēku viņiem piekrīt, taču realitātē viņi apgalvo, ka tikai vēlas brīdināt cilvēkus par briesmīgajām sekām, kādas ir, ja nepakļaujas Dievam. Vai tas patiešām ir brīdinājums, vai arī viņi patiesībā ir tikai dedzīgi drauda ziņneši?
Kristiešiem ir ierasts lūgties pēc kādas nelaimes, un, lai gan nebūtu normāli liegt lūgšanas, ja tās palīdz viņiem tikt galā ar notikušo, nevajadzētu prasīt no citiem, lai viņi cienītu lūgšanas, ja tās tiek izmantotas kā reālas, būtiskas palīdzības aizvietotājs. Vai vēl ļaunāk - ja tādi reliģiskie rituāli kā lūgšanas vai psalmi tikai apslēpj citu ciešanas. [...]
Desmitiem sociāli-ekonomisko rādītāju analīze 17 augošās “pirmās pasaules” valstīs nav apstiprinājuši hipotēzi par to, ka augsts reliģiozitātes līmenis veicina sabiedrības labklājību. Tieši pretēji, balstoties visos izmantotajos rādītājos, visvairāk reliģiozajās sabiedrības izrādījās vismazākā labklājība.
Starp sociologiem nav vienota uzskata par to, kāda loma - negatīva vai pozitīva - ir reliģijai mūsdienu augsti attīstītajās sabiedrībās. Vieni autori apgalvo, [...]
